Eragons

-    Un tā ir pietiekami sena, lai daļa tuneļa būtu sabrukusi, Ažihads paskaidroja. Iespējams, tieši tādēļ to atklāja no virs­zemes. Man šķiet, ka Ortiada tagad tiek dēvēta par Ithro Zhādu. Tieši turp gatavojās doties urgļu kolonna, kas dzinās pakaļ Eragonam un Safīrai. Un esmu pārliecināts, ka urgļi tur migrē visa gada garumā. No Ithro Zhādas viņi var doties Beoru kal­nos, kurp vien vēlas, un viņiem ir pietiekami daudz spēka, lai iznīcinātu gan vārdenus, gan arī rūķus.

Jormundurs noliecās virs kartes, uzmanīgi to izpētīdams.

-Vai tu zini, cik daudz urgļu tuvojas? Vai Galbatoriksa armija arī ir kopā ar viņiem? Mēs nevaram plānot aizsardzību, nezinot, cik liela ir viņu armija.

Ažihads drūmi attrauca:

-    Mēs neesam pārliecināti ne par vienu no šīm lietām, taču mūsu dzīvība ir atkarīga no tava pēdējā jautājuma. Ja Galbatorikss ir papildinājis urgļu rindas pats ar saviem vīriem, mums nav nekādu iespēju uzvarēt. Taču, ja viņš nav iesaistījis savu armiju, jo nevēlas atklāt savu savienību ar urgļiem vai arī kādu citu iemeslu dēļ, ir neliela iespēja uzvarēt. Šobrīd mums nevar palīdzēt ne Orins, ne arī elfi. Tomēr es nosūtīju ziņnešus ar jaunumiem par mūsu nelaimi. Ja mēs zaudēsim, viņi zinās, kas ar mums noticis.

Viņš pārvilka ar roku pār savu ogļmelno pieri.

-    Es jau runāju ar Hrotgaru, un mēs pieņēmām turpmākās darbības plānu. Mūsu vienīgā cerība ir noturēt urgļus trijos lielākajos tuneļos un aizvadīt viņus līdz Farthendurai, lai viņi neiebruktu Troņheimā kā siseņu bars.

-    Eragon un Arja, es gribu, lai jūs palīdzat rūķiem sagāzt pārējos tuneļus. Ar parastiem līdzekļiem šāds darbs nav pada­rāms. Divas rūķu grupas jau strādā: viena ārpus Troņheimas, otra zem tās. Eragon, tu strādāsi ar to grupu, kura ir ārpus Troņheimas. Arja, tu būsi pie grupas, kas strādā zem Troņheimas, un tu, Orik, pavadīsi abus līdz norādītajām vietām.

-    Kādēļ nesagraut visus tuneļus, neatstājot nevienu? Era­gons vaicāja.

-    Tādēļ, ka, Oriks ierunājās, tad urgļi novāktu gruve­šus un varētu doties virzienā, kas mums varētu radīt lielas briesmas. Turklāt, ja mēs nogriezīsim visus ceļus, viņi varētu uzbrukt citām rūķu pilsētām, kurām mēs nevarētu palīdzēt laikus.

-    Ir arī cits iemesls, Ažihads piebilda. Hrotgars brīdināja mani, ka Troņheimā atrodas virs ļoti bieza tuneļu tīkla, un, ja sagrautu pārāk daudzas apakšzemes ejas, veselas pilsētas daļas vienkārši nogrimtu zemē no sava smaguma. Mēs nevaram ar to riskēt.

Jormundurs saspringti klausījās un apvaicājās:

-   Tātad Troņheimā nebūs kaujas? Tu sacīji, ka urgļus vadīs ārpus pilsētas mūriem uz Farthenduru.

Ažihads zibenīgi atbildēja:

-    Tieši tā. Mēs nevaram aizsargāt Troņheimu pa visu tās perimetru tā ir pārāk liela mūsu spēkiem, tādēļ mēs noslēg­sim visas ejas un vārtus, kas ved uz to. Tad urgļiem nāksies uzbrukt apdzīvotajām vietām ārpus Troņheimas, kur pietiek vietas mūsu armijas manevriem. Tā kā urgļi var tikt tuneļos, mēs nevaram riskēt un iesaistīties ilgā kaujā. Kamēr viņi būs šeit, draudēs briesmas, ka urgļi izlauzīsies cauri Troņheimas grīdai. Ja tas notiks, mēs būsim slazdā mums uzbruks gan no ārpuses, gan iekšpuses. Mēs nedrīkstam ļaut urgļiem ieņemt Troņheimu. Ja viņiem tas izdosies, šaubos, vai mums pietiks spēka padzīt iebrucējus.

-    Un kas notiks ar mūsu ģimenēm? Jormundurs satraucās. Es negribu pieredzēt, ka urgļi nogalina manu sievu un dēlu.

Ažihada sejā iegūlās dziļas rievas.

-   Visas sievietes un bērni jāved uz tuvējām ielejām. Ja mēs kritīsim kaujā, viņiem ir pavadoņi, kas parādīs ceļu uz Surdu. Šajos apstākļos tas ir vienīgais, ko varu darīt.

Jormundurs centās neizrādīt atvieglojuma sajūtu.

-    Ser, vai Nasuada arī dosies līdzi?

-    Viņa nav priecīga par šādu pavēli, taču jā, dosies.

Visu klātesošo acis pievērsās Ažihadam, kad viņš iztaisnoja plecus un paziņoja:

-   Urgļi ieradīsies pēc dažām stundām. Mēs zinām, ka viņu ir daudz, taču mums ir jānosargā Farthendura. Sakāve nozīmē rūķu bojāeju, vārdenu nāvi un drīzu Surdas un elfu krišanu. Šo kauju mēs nedrīkstam zaudēt. Tagad ejiet un ķerieties pie

darba! Jormundur, sagatavo vīrus kaujai!

* * *

Visi izgāja no vadoņa telpām un devās kur kurais: Jormun­durs uz kareivju mītni, Oriks un Arja uz kāpnēm, kas veda lejup, bet Eragons ar Safīru uz vienu no Troņheimas četrām galvenajām ejām. Lai gan bija vēla nakts stunda, pilsētkalns čumēja un mudžēja kā skudru pūznis. Visi skrēja, sasaucās un nesa saiņus.

Eragons bija cīnījies un nogalinājis arī iepriekš, taču gai­dāmā kauja lika sirdij bailēs sažņaugties. Nekad iepriekš viņš nebija tiecies pēc kaujas. Tagad gaidas iedzina viņā šausmas. Eragons bija pārliecināts par sevi, kad bija jāstājas pretī tikai dažiem pretiniekiem, viņš zināja, ka varētu pievārēt trīs čet­rus urgļus ar Zaroku un maģijas palīdzību, taču lielākā kaujā varēja notikt jebkas.