Eragons

-    Nekas. Ažihads atbalstījās pret savu zobenu. Viens no dvīņiem palika Troņheimā. Viņš vēros kauju no pūķu apmetnes un nodos man informāciju ar sava brāļa starpniecību. Es zinu, ka tu spēj runāt ar domu palīdzību. Gribu, lai tu ziņo dvīņiem par visu, par jebko neparastu, ko redzēsi kaujas laikā. Arī es nodošu tev pavēles ar viņu palīdzību. Vai skaidrs?

Doma, ka viņš būs saistīts ar dvīņiem, Eragonam riebās, taču viņš apzinājās, ka tas ir nepieciešams.

-    Skaidrs.

Ažihads apklusa.

-     Tu neesi kājnieks vai kavalērists, ne arī kāds cits karavīra tips, ko esmu paradis izrīkot. Kauja var izvērsties citādi, taču man šķiet, ka tev un Safīrai būs drošāk palikt uz zemes. Gaisā jūs var apdraudēt urgļu strēlnieki. Vai arī tu cīnīsies, sēžot Safīrai mugurā?

Eragons nekad nebija piedalījies kaujā zirga mugurā, un vēl jo mazāk sēžot uz Safiras.

-    Droši nezinu, ko darīsim. Sēžot Safiras mugurā, varēšu stāties pretī tikai kuiļiem.

-    Man šķiet, ka kuiļu būs ļoti daudz, Ažihads piebilda. Viņš iztaisnojās un izrāva zobenu no zemes. Vienīgais padoms, ko varu tev dot, izvairies no nevajadzīga riska. Vārdeni nevar atļauties tevi zaudēt.

Pateicis šos vārdus, viņš pagriezās un devās prom.

Eragons atgriezās pie Orika un Murtaga un ierīkojās blakus Safīrai, atbalstījis vairogu pret ceļgaliem. Visi četri klusēdami gaidīja, tāpat kā simtiem karavīru apkārt viņiem. Gaisma no Farthenduras krātera pazuda, kad saule aizgāja aiz tā malas.

Eragons pagriezās, lai izpētītu nometni, un, sirdij salecoties, sastinga. Trīsdesmit pēdas tālāk sēdēja Arja ar stopu klēpī. Lai arī viņš zināja, ka būtu dīvaini tā domāt, tomēr puisis bija cerē­jis, ka viņa pievienosies pārējām sievietēm, kas devās prom no Farthenduras. Noraizējies viņš pieskrēja elfai klāt un vaicāja:

-    Vai tu cīnīsies?

-    Es darīšu, kas man jādara, Arja mierīgi atbildēja.

-    Bet tas ir pārāk bīstami!

Viņas seja satumsa.

-    Tu mani nelutini, cilvēk. Elfi apmāca cīnīties gan vīriešus, gan sievietes. Es neesmu viena no jūsu nevarīgajām sievietēm, kas skrien prom, tiklīdz parādās briesmas. Man uzticēja apsar­gāt Safiras olu… un es to pazaudēju. Mana dzimta ir apkaunota un grimtu vēl dziļākā kaunā, ja nesargāšu tevi un Safiru šajā kaujas laukā. Tu aizmirsti, ka maģijas ziņā esmu daudz spēcī­gāka par ikvienu tās zinātāju arī par tevi. Turklāt, ja ieradīsies Ēna, kurš cits, izņemot mani, var viņu nogalināt? Un kam citam vēl ir lielākas tiesības to izdarīt?

Eragons bezspēcīgi skatījās uz Arju, zinot, ka viņai ir tais­nība, un nevēloties to atzīt.

-    Sargi sevi. Un tad izmisumā vēl piebilda senajā valodā: Wiol pomnuria ilian. Lai es būtu laimīgs.

Arja ar mokām novērsa skatienu, un matu sproga aizēnoja viņas seju. Viņa pārvilka ar roku savam pulētajam stopam un nočukstēja:

-    Mans liktenis ir būt šeit. Parāds ir jāmaksā.

Eragons strauji devās pie Safiras. Murtags ar ziņkāri nolū­kojās viņā un vaicāja:

-    Ko viņa sacīja?

-    Neko īpašu.

Stundām ritot, aizsargi aizvien vairāk iegrima domās un klu­sumā. Farthenduras krāteris atkal ienira tumsā, un, izņemot asinssarkanu laternu spīdumu un ugunskuru kvēlošanu, nekā­du citu gaismas avotu nebija. Eragons nodarbojās vai nu ar savu bruņu pētīšanu, vai arī izsekoja Arju. Oriks ik pa laikam pār­laida galodu pār savu āvu un pārbaudīja asmeni. Metāla skrapstoņa pret akmeni bija kaitinoša. Murtags raudzījās tālumā.

Laiku pa laikam apmetnē ieskrēja ziņneši, liekot karavīriem pierauties kājās. Tomēr katru reizi izrādījās, ka tā bijusi viltus trauksme. Cilvēki un rūķi aizvien vairāk saspringa, un bieži ieskanējās kāda dusmīga balss. Sliktākais Farthendurā bija vēja trūkums gaiss bija nekustīgs un sasmacis. Kad kļuva siltāks un tveice pieņēmās spēkā, nebija atelpas.

Kad nakts nāca aizvien tuvāk, kaujas lauks norima un iestājās nāves klusums. Muskuļi sastinga no ilgās gaidīšanas. Eragons truli skatījās tumsā, pievēris smagnējos plakstiņus. Viņš sapurināja sevi, lai saglabātu modrību, un centās koncen­trēties, lai gan tik ļoti nāca miegs.

Beidzot Oriks sacīja:

-   Ir jau vēls. Mums vajadzētu nosnausties. Ja kaut kas notiks, pārējie mūs pamodinās.

Murtags noņurdēja, taču Eragons bija pārāk noguris, lai iebilstu. Jauneklis saritinājās pret Safīru, liekot par spilvenu savu vairogu. Aizverot acis, viņš redzēja, ka Arja vēl aizvien ir nomodā un vēro viņus.

Eragona sapņi bija juceklīgi un mokoši ragainu briesmoņu un neredzētu šausmu pilni. Atkal un atkal viņš dzirdēja dobju balsi, kas jautāja:

-   Vai tu esi gatavs? Taču viņš ne reizi neatbildēja. Vīziju nomocīts, jaunekļa miegs bija saraustīts un nemierīgs, līdz kāds pieskārās viņa rokai. Eragons acumirklī pamodās.

58. NODAĻA Kauja zem Farthenduras

Sākas, Arja sacīja bēdīgā balsī. Karavīri apmetnē stā­vēja kaujas gatavībā, izvilkuši ieročus. Oriks izvicināja savu āvu, lai pārliecinātos, vai viņam pietiek vietas. Arja uzvilka bultu stopā un sagatavoja izšaušanai.

Pirms dažām minūtēm no tuneļa izskrēja izlūks, Murtags sacīja Eragonam. Urgļi tuvojas.