Eragons

Nāc! viņš iesaucās, pasniedzās lejā no Tornaka un uzvilka Eragonu zirgā. Viņi traucās pie Safiras, ko bija apstājis naidnie­ku bars. Divpadsmit šķēpneši bija ielenkuši pūķi un bakstīja to ar saviem pīķiem. Viņiem jau bija izdevies caurdurt abus pūķa spārnus. Safiras asinis nošķieda zemi, un katru reizi, kad viņa mēģināja sagrābt kādu urgli, monstri saspiedās cieši kopā un centās trāpīt pūķim acīs. Viņai nekas cits neatlika kā atkāpties. Pūķis centās aizslaucīt šķēpus ar nagiem, taču urgļi atlēca un izvairījās no Safiras.

Safiras asinis satracināja Eragonu. Viņš nolēca no Tornaka ar mežonīgu kliedzienu un iedūra krūtīs tuvākajam urglim, nebaidīdamies ne no kā un neprātīgi cenzdamies palīdzēt Safirai.

Puiša uzbrukums novērsa monstru uzmanību un ļāva pūķim izrauties no aplenkuma. Ar kājas spērienu Safira aizlidināja vienu no urgļiem un pielēkšoja pie Eragona. Jauneklis sagrāba pūķa muguras radzi un pievilkās līdz segliem. Murtags pacēla roku un devās uzbrukumā nākamajam urgļu baram.

Safira pacēlās gaisā virs kaujā iesaistītajām armijām, cen­šoties gūt mazu atelpu. Eragona elpa raustījās. Muskuļi bija saspringuši, gatavi atvairīt nākamo uzbrukumu. Katra viņa ķermeņa daļa kūsāja enerģijas pārpilnībā, liekot jusies dzīvā­kam nekā jebkad agrāk.

Safira apmeta loku, līdz abi atguva spēkus, un tad šāvās lejā pret urgļiem, pārbaudot apkārtni, lai viņus neatklātu. Pūķis tuvojās monstriem no mugurpuses, kur bija pulcējušies urgļu strēlnieki.

Pirms urgļi saprata, kas notiek, Eragons jau bija nocirtis galvu diviem urgļu strēlniekiem, bet Safira iznīcināja trīs pārē­jos. Kad atskanēja trauksme, pūķis atkal pacēlās gaisā, ātri lidojot prom no bultu lietus.

Abi atkārtoja šo paņēmienu arī citā armijas flangā. Safiras piesardzība un ātrums krēslas aizsegā neļāva urgļiem noteikt, kur sekos nākamais uzbrukums. Eragons lika lietā savu stopu katru reizi, kad Safira pacēlās gaisā, taču drīzumā viņam aptrūkās bultu. Drīz vienīgais ierocis, kas palika jaunekļa bultu makā, bija maģija, kuru viņš gribēja paturēt rezervē, līdz bez tās nevarēs iztikt.

Safiras lidojums virs kaujas lauka ļāva Eragonam iegūt priekšstatu par to, kā veidojas cīņas gaita. Farthendurā norisi­nājās trīs atsevišķas cīņas pie katras tuneļa ieejas. Urgļi atradās neizdevīgā pozīcijā, jo viņu armija bija saskaldīta, turklāt mons­tri nevarēja izvest visu savu armiju no tuneļiem vienlaikus. Tomēr vārdeni un rūķi nespēja noturēt urgļus, lai tie nedotos uz priekšu, un kaujas vilnis lēni stūma viņus uz Troņheimas pusi. Aizsargu skaits pret urgļu masu šķita nenozīmīgs, jo monstri turpināja līst ārā no tuneļiem un viņu skaits strauji pieauga.

Urgļi pulcējās pie vairākiem karogiem, katrs no tiem pār­stāvēja noteiktu klanu, tomēr nebija skaidrs, kas tos visus vada. Klani nepievērsa nekādu uzmanību cits citam, it kā viņi saņemtu rīkojumus no citurienes. Eragons vēlējās, kaut varētu uzzināt, kas ir virspavēlnieks, lai viņi abi ar Safīru varētu to padarīt nekaitīgu.

Atceroties Ažihada rīkojumu, viņš sāka klāstīt informāciju dvīņiem. Tie ieinteresējās par to, ka urgļiem it kā neesot virspa­vēlnieka, un sāka viņu iztaujāt sīkāk. Domu apmaiņa ritēja ļoti gludi un īsi. Dvīņi viņam sacīja: Tev liek palīdzēt Hrotgaram, viņš ar grūtībām tiek galā.

Skaidrs, Eragons atbildēja.

Safira žigli aizlidoja pie kaujas grūtībās nonākušajiem rū­ķiem, zemu planējot virs Hrotgara. Ietērpies zelta bruņās, rūķu valdnieks stāvēja nelielas grupas priekšgalā, vicinādams Volundu savu priekšteču āmuru. Baltā bārda mirdzēja laternu gaismā; kad rūķu valdnieks palūkojās augšup uz Safīru, viņa acīs parādījās apbrīna.

Safira nolaidās aiz rūķiem un stājās pretī uzbrūkošajiem urgļiem. Pat paši drosmīgākie kuiļi nodrebēja no pūķa nik­numa, ļaujot rūķiem pavirzīties kaujā uz priekšu. Eragons mēģināja pasargāt Safiru no ievainojumiem. Viņas kreiso sānu sargāja rūķi, taču priekšā un labajā pusē vilnīja ienaidnieku jūra. Jauneklis nevienu nežēloja un izmantoja jebkuru izdevību, likdams lietā maģiju, kad Zaroks nespēja palīdzēt. Šķēps atsitās pret Eragona vairogu, atstādams tajā iedobi un nobrāzdams plecu. Grīļodamies no sāpēm, viņš pārcirta urgļa galvaskausu, sajaucot smadzenes ar metālu un kauliem.

Eragons apbrīnoja Hrotgaru, kurš, lai arī skaitījās vecs gan pēc cilvēku, gan rūķu ieskatiem, tomēr kaujas laukā bija neuzveicams. Nedz urglim, nedz kuilim nebija nekādu izredžu izdzīvot cīņā ar rūķu karali un viņa sargiem. Katru reizi, kad Volunds pret kādu atsitās, tas bija nāves gongs kārtējam ienaid­niekam. Kad vienu no viņa kareivjiem notrieca šķēps, Hrotgars pats savām rokām to sagrāba un divdesmit jardu attālumā ar pārsteidzošu spēku caururba tā īpašnieku. Šāds varoņdarbs pamudināja Eragonu uz vēl lielāku risku, viņš gribēja līdzinā­ties dižajam valdniekam.