Eragons

Pūku bruņas! Kamēr Safīra apošņāja bruņas, Eragons apjau­tājās: Ko tu domā par to ?

Izmēģināsim, viņa sacīja; pūķa acis satraukumā kvēloja.

Uzstīvējuši Safīrai bruņas, Oriks un Eragons atkāpās, lai aplūkotu veikumu. Safiras kakls izņemot radzes visā tā garu­mā bija noklāts ar trīsstūrainām bruņu zvīņām. Viņas vēderu un krūtis sargāja smagas plātnes, bet vieglākās atradās uz astes. Pūķa kājas un mugura bija pilnībā nosegta. Galvu sargāja vesela bruņu plāksne, atstājot brīvu apakšžokli, lai varētu kost un plēst.

Safīra izmēģinādama izlocīja kaklu, un bruņas viegli saliecās līdz ar viņas kustību. Tās mani palēninās, taču apturēs bultas. Kā es izskatos ?

Ļoti biedējoši, Eragons godīgi atbildēja.

Oriks pacēla atlikušos priekšmetus un sacīja:

-   Es atnesu bruņas arī tev, lai gan vajadzēja krietni vien pameklēt, lai atrastu atbilstošu izmēru. Mēs reti kaļam bruņas cilvēkiem vai elfiem. Nezinu, kam šīs bruņas tika izgatavotas, taču tās vēl ne reizi nav lietotas, un es ceru, ka tās tev labi kalpos.

Eragons pāri galvai pārvilka stīvu bruņukreklu, kas noslī­dēja līdz ceļiem kā svārki. Tas smagi uzgūla pleciem un skanēja pie katras kustības. Jauneklis tam pa virsu uzsēja Zaroku, kas neļāva bruņām šūpoties. Galvā viņam uzlika ādas cepuri, tad metāla bruņas un beidzot bruņucepuri, rotātu ar zeltu un sud­rabu. Roku bruņas tika piestiprinātas pie apakšdelma, un kāju lielus sargāja kājām paredzētie aizsargi. Rokās uzvilka īpaši izkaltus bruņucimdus. Visbeidzot Oriks viņam pasniedza lielu vairogu, izgreznotu ar ozolkoka tēlu.

Zinot to, ka Hrotgara dāvanas ir vesela bagātība, Eragons palocījās un sacīja:

-    Pateicos par šīm dāvanām. Es augsti novērtēju Hrotgara dāsnumu.

-    Šobrīd vēl nesaki paldies, Oriks iesmējās, pagaidi, līdz bruņas izglābs tev dzīvību.

Karavīri pagriezās un maršēja prom. Trīs bataljoni sāka pārvietoties uz dažādām Farthenduras daļām. Eragons neziņā par to, ko darīt turpmāk, paskatījās uz Oriku; tas paraustīja plecus un sacīja:

-    Man liekas, mums vajadzētu doties viņiem līdzi.

Viņi devās pakaļ bataljonam, kas virzījās uz krātera pusi. Eragons apvaicājās par urgļiem, bet Oriks zināja vienīgi to, ka tuneļos norīkoti izlūki un ka nekas jauns nav ne dzirdēts, ne redzēts.

Bataljons apstājās pie viena no sagrautajiem tuneļiem. Rūķi sakrāva akmeņus tā, lai varētu viegli izrāpties no tuneļa. Šeit laikam viņi iecerējuši piedabūt urgļus iznākt virspusē, Safira norādīja.

Simtiem lāpu bija piestiprinātas pie zemē iedzītiem mietiem. Tās deva diezgan daudz gaismas, kas spīdēja līdzīgi vakara saulei. Gar tuneļu malu kvēloja ugunskuri, virs kuriem kūrās milzīgi katli ar verdošu darvu. Eragons novērsa skatienu, apspiezdams nelabumu. Šausmīgs nogalināšanas veids pat ja jānogalina urgļi.

Zemē tika iedurta noasinātu mietu rinda, nodrošinot dzelk­šņainu šķērsli starp bataljonu un tuneli. Eragons pamanīja, ka var palīdzēt, un piebiedrojās cilvēku grupai, kas raka grāvi starp mietiem. Safira arī metās palīdzēt un rauša zemi ar saviem mil­zīgajiem nagiem. Kamēr viņi strādāja, Oriks aizgāja uzraudzīt, kā būvē barikādes, kurām bija jānorobežo strēlnieki. Eragons ar prieku spirdzinājās no vīna blašķes katru reizi, kad to laida apkārt. Kad grāvju rakšana bija pabeigta un tie piepildīti ar uzasinātiem mietiem, Safīra un Eragons nolēma atpūsties.

Oriks atgriezās un ieraudzīja abus sēžam. Viņš noslaucīja pieri un pastāstīja:

-   Visi cilvēki un rūķi ir kaujas laukā. Troņheima ir noslēgta. Hrotgars vada bataljonu pa kreisi no mums. Ažihads ir priekš­galā tam, kas atrodas mums priekšā.

-    Un kurš komandē šo?

-   Jormundurs. Oriks nosēcies apsēdās un nolika savu āvu uz zemes.

Safira piebikstīja Eragonam. Paskaties. Puiša roka sasprin­ga uz Zaroka, kad viņš ieraudzīja Murtagu ar bruņucepuri galvā, rūķu vairogu vienā rokā, lielo zobenu otrā rokā Tornaka mugurā tuvojamies kaujas laukam.

Oriks nolamājās un pielēca kājās, taču Murtags ātri nobēra:

-    Viss kārtībā. Ažihads mani izlaida.

-    Kāpēc viņam tas bija jādara? Oriks noprasīja.

Murtags sāji pasmaidīja:

-   Viņš sacīja, ka tā būs iespēja pierādīt manus labos nodo­mus. Acīmredzot viņš nolēma, ka pārāk lielu ļaunumu es nespē­tu nodarīt arī tad, ja vērstos pret vārdeniem.

Eragons pamāja ar galvu sveicienam un atslābināja tvērie­nu. Murtags bija lielisks un nežēlīgs cīnītājs tieši tāds, kādu Eragons vēlējās sev blakus kaujas laikā.

-    Kā mēs varam zināt, ka tu nemelo? Oriks vēlreiz noprasīja.

-    Jo es tā saku, atskanēja stingra balss. Ažihads pienā­ca tuvāk, apbruņojies kaujai ar krūšu bruņām un zobenu ar ziloņkaula spalu. Viņš uzlika spēcīgo roku uz Eragona pleca un aizveda nostāk, kur pārējie viņus nevarēja dzirdēt. Ažihads uzmeta vērtējošu skatienu Eragona bruņojumam.

-    Labi, Oriks tevi ir labi apbruņojis.

-Jā… vai tuneļos ir kaut kas manīts?