Eragons

-   Lai tu zinātu, no kā mani izglābi. Es nekad nespēšu aiz­mirst to, ko tu paveici.

Viņš sakautrējies nolieca galvu.

-    Ko tu tagad darīsi? Atgriezīsies Ellesmērā?

-    Nē, pagaidām ne. Man šeit ir vēl daudz darāmā. Es nevaru pamest vārdenus likteņa varā Ažihadam vajadzīga mana palī­dzība. Es redzēju tavu pārbaudi gan maģijā, gan zobenu cīņā. Broms ir tevi labi apmācījis. Vai esi gatavs turpināt mācības?

-    Vai tu domā, ka man būtu jādodas uz Ellesmēru?

-Jā.

Eragons jutās aizkaitināts. Vai viņam un Safīrai vairs vispār nebija nekādas teikšanas šajā lietā?

-Kad?

-    Tas vēl jāizlemj, taču ne ātrāk kā pēc dažām nedēļām.

Vismaz viņi atvēlējuši mums tik daudz laika, Eragons nodo­māja. Safira kaut ko piebilda, un viņš tūlīt to pajautāja Arjai:

-    Ko dvīņi gribēja, lai es izdaru?

Arjas glezni veidotās lūpas nepatikā saviebās.

-    Kaut ko tādu, ko pat paši nespēja paveikt. Senajā valodā pateikt priekšmeta vārdu un izsaukt tā patieso veidolu. Lai to paveiktu, gadiem ilgi cītīgi jāmācās, taču kā atlīdzību var iegūt pilnīgu varu pār priekšmetiem un dzīvām būtnēm. Tieši tādēļ ikviena patiesais vārds tiek tik rūpīgi slēpts; ja tas kļūtu zināms, kāds, kuram ir ļauna sirds, varētu viegli iegūt varu pār šo dzīvo būtni.

-   Savādi, Eragons pēc mirkļa teica, taču, vēl pirms mani notvēra Gileadā, es tevi redzēju sapņos. Tas līdzinājās tam, kā es veidoju kāda tēlu savā apziņā, un vēlāk es arī spēju izveidot tavu tēlu, taču tikai sapņos.

Arja domīgi savilka lūpas.

-   Reizēm es jutu, ka mani kāds novēro, taču bieži mans prāts bija neskaidrs un drudžains. Es nekad neesmu dzirdējusi ne teikā, ne leģendā -, ka cilvēks vai elfs spētu atveidot kāda tēlu savos sapņos.

-   Es arī pats to nesaprotu, Eragons atbildēja, pētot savas rokas. Viņš pagrozīja Broma gredzenu pirkstos. Ko nozīmē tas tetovējums uz tava pleca? Es to netīšām ieraudzīju, kad dziedēju tavus ievainojumus… nevarēju no tā izvairīties. Tas ir tāds pats kā simbols uz šā gredzena.

-    Vai tev ir gredzens ar iegravētu yawē? viņa asi noprasīja.

-    Jā. Tas reiz piederēja Bromam. Redzi?

Viņš noņēma gredzenu no pirksta un iedeva Arjai. Viņa nopētīja safīru un tad sacīja:

-    Šo dāvanu mēdz pasniegt tikai pašiem uzticamākajiem elfu draugiem tik uzticamiem, ka nevienam tas nav pasniegts gadsimtiem ilgi. Vismaz es tā domāju. Nezināju, ka karaliene Islanzadi tik augstu vērtēja Bromu.

-   Tad es to nedrīkstētu valkāt, Eragons piebilda, baiļoda­mies, ka elfa noturēs viņu par iedomīgu.

-   Nē, paturi to pirkstā. Tas tevi pasargās, ja netīšām satiksi manus tautiešus, turklāt var gadīties, ka tas nodrošinās kara­lienes labvēlību. Nevienam nesaki par manu tetovējumu. To nedrīkst izpaust.

-    Labi.

Eragons priecājās, runājot ar Arju, un vēlējās, kaut saruna turpinātos ilgāk. Kad viņu ceļi šķīrās, puisis klaiņoja pa Fart­henduru un sarunājās ar Safīru. Lai gan tika tincināts, pūķis atteicās atklāt, ko elfā bija pateikusi. Pamazām Eragona domas pievērsās Murtagam un Nasuadas padomam. No sākuma sada­būšu kaut ko ēdamu un tad iešu viņu apraudzīt, puisis nolēma. Vai tu gaidīsi mani, lai varam kopā atgriezties pūku nometnē?

Es pagaidīšu ej, Safira teica.

Eragons pateicībā pasmaidīja un traucās uz Troņheimu, tur paēda kādā tumšā virtuves stūrī un tad, sekojot Nasuadas norādījumiem, nonāca pie pelēkām durvīm, kuras sargāja cil­vēks un rūķis. Kad Eragons lūdza atļauju ieiet, rūķis trīs reizes pabungoja pa durvīm un atbultēja tās.

-   Uzkliedz, kad gribēsi doties prom, vīrs piebilda, drau­dzīgi uzsmaidījis.

Kamera bija silta un gaiša. Vienā stūrī atradās izlietne, bet otrā rakstāmgalds, uz kura stāvēja tinte un rakstāmspalvas. Griestus rotāja izgrebtas, lakotas figūras, bet grīdu klāja mīksts paklājs. Murtags gulēja masīvā gultā, lasīdams rakstu rulli. Viņš pārsteigts paskatījās augšup un priecīgi iesaucās:

-    Eragon! Es cerēju, ka drīz atnāksi!

-    Kā tad… es gribēju sacīt, domāju…

-    Tu domāji, ka esmu iemests kaut kādā žurku alā un krimšļāju kaulus, Murtags piebilda, uzsliedamies stāvus ar smīnu sejā. Īstenībā es gaidīju to pašu, bet Ažihads ļāva man dzīvot šeit, ja vien neizraisu nekārtības. Viņi man piegādā kārtīgu mal­tīti un visu, ko vien vēlos no bibliotēkas. Ja es nepiesargāšos, pārvērtīšos par tuklu zinātnieku.

Eragons iesmējās un pārsteigts apsēdās līdzās Murtagam.

-    Un tu neesi dusmīgs? Tu taču esi cietumnieks.

-    O, tikai sākumā, Murtags atzinās, paraustījis plecus. Taču, jo vairāk es par to domāju, jo labāk saprotu, ka šī man ir pati īstākā vieta. Pat tad, ja Ažihads mani atbrīvotu, lielāko daļu laika es pavadītu savā istabā.

-    Kāpēc?

-    Nu, tu jau pats zini. Manā klātbūtnē neviens nejustos brīvi, zinot manu izcelsmi, turklāt vienmēr būtu ļautiņi, kas ļautu vaļu skatiem vai vārdiem. Bet beigsim runāt par šīm lietām man kārojas zināt, kas jauns notiek pasaulē. Klāj vaļā.

Eragons atstāstīja pēdējo divu dienu notikumus, arī par tik­šanos ar dvīņiem bibliotēkā. Kad viņš beidza, Murtags domīgi atlaidās guļus.