Eragons

-    Kādēļ viņu nevarētu pārbaudīt kāds cits?

-    Neviens cits nav pietiekami spēcīgs, dvīņi novīpsnāja. Satīra dobji norūcās un nikni paskatījās uz abiem. No viņas nāsīm parādījās dūmu mākonis, taču dvīņi nepievērsa pūķim uzmanību. Nāc mums līdzi, viņi pavēlēja un devās uz lauka tukšāko daļu.

Eragons paraustīja plecus un sekoja kopā ar Safīru. Puisis sadzirdēja, kā Fredriks sarunājas ar Oriku viņam aiz muguras. Mums viņi jāaptur, ja šie sadomā iet par tālu.

-   Vajadzētu, Oriks klusi atbildēja, taču es nedrīkstu iejaukties. Hrotgars pateica man skaidri un gaiši, ka nākamo reizi viņš vairs nespēs mani aizsargāt.

Eragons aizgaiņāja drūmās priekšnojautas. Dvīņi varētu, zināt vairāk vārdu un paņēmienu, nekā likās… Tomēr viņš atcerējās Broma vārdus: Jātnieki maģijā bija daudz spēcīgāki par parastiem cilvēkiem. Taču vai ar to pietiktu, lai pretotos dvīņu apvienotajam spēkam?

Neraizējies tik loti. Es tev palīdzēšu, Safīra mierināja. Mēs arī esam divi.

Viņš maigi pieskārās pūķa kājai, atviegloti uzelpodams par Satīras vārdiem. Dvīņi palūkojās uz Eragonu un jautāja:

-    Un ko tu mums atbildēsi, Eragon?

Neņemdams vērā pārējo pavadoņu neizpratnes pilnos ska­tienus, viņš sausi atbildēja: Nē.

Dvīņi cieši saknieba lūpas. Abi iesāņus pagriezās pret Era­gonu, saliecās viduklī un uzzīmēja uz zemes milzīgu pentagrammu. Viņi iegāja tās viducī un asi nobrēcās:

-   Tagad sāksim. Tu mēģināsi izdarīt to, ko mēs tev liksim… tas arī viss.

Viens no brāļiem parakņājās kabatā, izņēma pulētu akmeni Eragona dūres lielumā un nolika zemē.

-    Pacel to acu augstumā.

Tas gan nav grūti, Eragons pačukstēja Satīrai: Stenr reisa!

Akmens sakustējās un viegli pacēlās no zemes. Taču, nonācis līdz vienas pēdas augstumam, atdūrās pret negaidītu pretestību un apstājās pusceļā. Dvīņu lūpas sašķobījās smaidā. Eragons nikni paskatījās uz viņiem un saprata dvīņi grib, lai viņš zaudētu! Ja viņš jau tagad iztērētu lielāko daļu spēka, grūtākus uzdevumus vairs nespētu paveikt. Acīmredzot viņi bija pārlie­cināti, ka abu apvienotās prasmes viegli spēs novest Eragonu līdz spēku izsīkumam.

Taču es arī neesmu viens, Eragons novīpsnāja sevī. Safira, palīdzi! Pūķa prāts sakusa ar puiša domām, un akmens palēcās gaisā līdz acu līmenim. Dvīņi ļauni samiedza acis.

-    Ļoti… labi, viņi nošņāca. Fredrikam no maģijas izrādīša­nas saskrēja dūša papēžos.

-    Tagad griez akmeni uz apli.

Eragons atkal cīnījās pret abu pūlēm apstādināt viņu, tomēr, dvīņiem par lielām dusmām, uzvarēja. Uzdevumi ātri vien kļuva sarežģītāki un grūtāk izpildāmi. Eragonam vajadzēja kārtīgi apdomāt, kurus vārdus lietot. Un katru reizi dvīņi no visa spēka cīnījās viņam pretī, lai arī abu sejas palika tikpat mierīgas kā sākumā.

Vienīgi Safiras atbalsts neļāva Eragonam bezspēkā nokrist. Pārtraukumā starp diviem uzdevumiem viņš vaicāja pūķim: Kāpēc viņi turpina pārbaudi ? Viņi taču varēja spriest par mūsu spējām pēc tā, ko redzēja manā prātā. Safira domīgi nošķieba galvu uz sāniem. Zini ko, puisis drūmi novilka, kad beidzot pār viņu nāca apskaidrība. Viņi to izmanto kā iespēju izzināt, kādus senos vārdus es zinu, kā arī iemācīties kādus jaunus.

Tad runā klusu, lai viņi nevarētu tevi dzirdēt, un runā pašus vienkāršākos vārdus.

Kopš tā brīža Eragons teica tikai pašus vienkāršākos vārdus, lai paveiktu uzdevumus. Tomēr mēģinājumi atrast vienkāršus vārdus, kas aizvietotu garus teikumus, pārbaudīja viņa izdomas spēju līdz galējai robežai. Viņu gan priecēja dvīņu skābās sejas, kuras varēja redzēt katru reizi, kad Eragons atkal un atkal abus apveda ap stūri. Lai arī abi neatlaidīgi pūlējās, viņi nespēja pie­dabūt zēnu izrunāt vairāk vārdu senajā valodā.

Pagāja vairāk nekā stunda, taču nelikās, ka dvīņi gatavo­tos beigt tincināšanu. Eragonam bija karsti un gribējās dzert, tomēr viņš nelūdza atelpu viņš turpinās tikpat ilgi kā dvīņi. Uzdevumi bija dažnedažādi: kustināt ūdeni, mest uguni, izvei­dot apziņā kādu tēlu, žonglēt ar akmeņiem, padarīt ādu cietu, sasaldēt priekšmetus, vadīt bultas lidojumu un dziedēt nobrāzumus. Eragons sāka prātot, pēc cik ilga laika dvīņiem sāks izsīkt viņu izdoma.

Beidzot dvīņi pacēla rokas un teica:

-   Palikusi tikai viena lieta. Šis uzdevums ir diezgan vienkāršs ikvienam zinošam maģijas lietotājam tas būtu tīrais nieks.

Viens no brāļiem novilka no pirksta sudraba gredzenu un, apmierināti smaidot, pasniedza Eragonam.

-    Izsauc sudraba būtību.

Eragons neizpratnē skatījās uz gredzenu. Kas viņam tagad būtu jādara? Sudraba būtība kas tā tāda? Un kā to varēja izsaukt? Arī Satīrai nebija ne jausmas, un dvīņi jau nu negrasījās palīdzēt. Viņš nekad nebija apguvis sudraba vārdu senajā valodā, taču zināja, ka tam jābūt daļai no argetlam. Izmisumā viņš sakombinēja vienīgo vārdu, kas varētu noderēt, -ethgri jeb "atmodināt" ar arget.

Izslējies visā augumā, viņš sakopoja visus spēkus, kas vien bija palikuši, un jau pavēra lūpas, lai atmodinātu sudrabu. Piepeši gaisu pāršķēla skaidra, skanīga balss:

-    Apstājies!