Eragons

-   Mēs meklējām tevi, viens no viņiem teica. Balss skanēja nepatīkami, tāpat kā razakiem.

Eragons apvaldīja trīsas. Kādēļ? viņš jautāja un tajā pašā brīdī domās sazinājās ar Safīru. Viņa acumirklī pievienojās Eragona domām.

-   Jau kopš tā brīža, kad tu tikies ar Ažihadu, mēs gribējām atvainoties par savu izturēšanos. Viņu vārdi bija ņirdzīgi, tomēr Eragonam nebija iemesla dzelt pretī. Mēs esam ieradu­šies, lai tev apliecinātu savu cieņu.

Eragons no niknuma piesarka, kad viņi atkal palocījās.

Piesargies! Safīra brīdināja.

Zēns apvaldīja augošās dusmas. Eragons nevarēja atļauties, lai viņu sadusmo šī tikšanās. Piepeši jauneklim prātā iešāvās doma, un, viegli pasmaidot, viņš turpināja:

-     Nē, taču tieši man būtu jāapliecina jums sava cieņa. Bez jūsu piekrišanas es nekad netiktu ielaists Farthendurā.

Viņš arī palocījās dvīņiem, cenzdamies to izdarīt, cik vien aizskaroši spēja.

Dvīņu acīs parādījas aizkaitinājums, tomēr abi pasmaidīja un sacīja:

-Mēs esam pagodināti, ka… tik nozīmīgs cilvēks kā tu… ir tik augstās domās par mums. Tagad mēs esam tavi parād­nieki tu teici šos slavinošos vārdus.

Šoreiz bija Eragona kārta just aizkaitinājumu. Es to atce­rēšos, kad man būs nepieciešama jūsu palīdzība.

Safīra spēji iejaucās viņa domās. Tu pārspīlē. Nesaki neko tādu, ko vēlāk nožēlosi. Viņi atcerēsies katru vārdu, ko varētu izmantot pret tevi.

Ir pietiekami grūti arī bez tavām piebildēm! viņš atcirta. Safīra piekāpās ar niknu rūcienu.

Dvīņi pienāca tuvāk, tērpu apakšmalai viegli slīdot pa grīdu. Viņu balsis kļuva pieglaimīgākas.

-   Jātniek, mēs tevi meklējām arī cita iemesla dēļ. Tie nedau­dzie maģijas lietotāji, kas dzīvo Troņheimā, ir izveidojuši grupu. Mēs sevi dēvējam par Du Vrangr Gata jeb…

-   Jeb Ejamo ceļu, vai ne tā, Eragons pārtrauca, atceroties, ko Andžela sacīja par šo grupu.

-    Tavas senās valodas zināšanas ir iespaidīgas, viens no dvīņiem atzina. Kā jau mēs sacījām, Du Vrangr Gata ir dzir­dējusi par taviem dižajiem varoņdarbiem, un mēs nācām, lai uzaicinātu tevi pievienoties mums. Mēs būtu pagodināti, ja tik cienījams cilvēks kuplinātu mūsu rindas. Turklāt man ir aizdo­mas, ka arī mēs tev varētu palīdzēt.

-    Kādā veidā?

Otrs dvīņubrālis turpināja:

-   Mēs abi esam ieguvuši diezgan daudz pieredzes maģijas lietās. Mēs tevi varētu vadīt… parādīt burvestības, kuras esam atklājuši, kā arī iemācīt varenības vārdus.

Mēs ārkārtīgi priecātos, ja varētu vismaz mazliet palīdzēt un nobruģēt tavu ceļu uz slavu. Mēs neceram uz atlīdzību, taču, ja tu vēlētos dalīties ar mums savās zināšanu druskās, būsim pateicīgi.

Eragona seja sastinga, viņš saprata, ko abi gatavojas prasīt. Vai jūs domājat, ka man nav visi mājās? viņš asi noprasīja.

Es netaisos kļūt par jūsu mācekli, lai jūs uzzinātu tos vārdus, kurus Broms man iemācīja! Laikam jūs pamatīgi sadusmojāties, kad nevarējāt tos izzagt no mana prāta.

Smaidi acumirklī pazuda no dvīņu sejas.

-    Labāk nejokojies ar mums, puis! Tieši mēs noteiksim tavas spējas ar maģijas palīdzību. Un tas var būt ļoti nepatīkami. Atceries: vajag tikai vienu nepareizi izteiktu burvestību, lai netīšām nogalinātu. Tu vari būt Jātnieks, taču mēs abi esam stiprāki par tevi.

Eragona sejā nepakustējās ne vaibsts, bet viņa vēders sarā­vās čokurā.

-    Es apsvēršu jūsu piedāvājumu, taču tas var būt…

-    Mēs gaidīsim tavu atbildi rīt. Apdomā, lai tā būtu pareizā atbilde. Abi salti pasmīnēja un devās bibliotēkas dzīlēs.

Eragons sarauca pieri. Es nepievienošos Du Vrangr Gatalai kas šiem būtu padomā.

Tev vajadzētu aprunāties ar Andželu, Satīra sacīja. Viņai jau bijusi darīšana ar dvīņiem. Varbūt viņa varētu būt klāt, kad tie pārbaudīs tavas spējas. Tas varētu atturēt dvīņus, lai viņi nenodara tev kaut ko ļaunu.

Tā ir laba doma. Eragons lodāja starp grāmatu plauktiem, līdz atrada Oriku sēžam uz sola un neatlaidīgi spodrinām savu kara āvu.

-    Es gribētu atgriezties pūķu apmetnē.

Rūķis ieslidināja āvas kātu ādas cilpā pie savas jostas un pavadīja Eragonu līdz vārtiem, kur viņu jau gaidīja Safira.

Pūķi no visām pusēm bija apstājuši cilvēki. Eragons neņēma apkārtējos vērā, uzlēca Satīrai mugurā, un abi pazuda debesīs.

Šī problēma jāatrisina ātri. Tu nevari pieļaut, lai dvīņi tevi aizskar, Safīra sacīja, nolaižoties uz Isidara Mitrima.

Zinu. Taču ceru, ka varam novērst viņu dusmas. Viņi var kļūt par bīstamiem ienaidniekiem. Puisis aši nolēca no Satīras muguras, rokās cieši sažņaudzis Zaroku.

Tāpat kā tu pats. Vai tu vēlies viņus par sabiedrotajiem ?

Eragons papurināja galvu. Nē. Rīt es viņiem pateikšu, ka neiesaistīšos Du Vrangr Gata.

Eragons atstāja Safiru alā un devās ārā no pūķu apmetnes. Viņš gribēja atrast Andželu, taču nespēja atcerēties, kur bija viņas slēptuve, un Solembumu ari nekur neredzēja. Zēns klejoja pa tukšajiem gaiteņiem, cerot saskrieties ar Andželu.