Eragons

Kaķacis vairs neteica ne vārda, lai gan Eragons neatlaidīgi jautāja. Jauneklis drīz vien padevās un iekārtojās blakus Safīrai. Solembuma vienmuļā murrāšana virs galvas nomierināja. Rīt man jāapciemo Murtags, Eragons prātoja, virpinādams pirkstos Broma gredzenu.

56. NODAĻA Arjas pārbaude

Trešās dienas rītā kopš ierašanās Troņheimā Eragons izvē­lās no gultas atpūties un enerģijas pilns. Viņš piesēja Zaroku pie jostas, uzmeta mugurā stopu un līdz pusei pilno bultu maku. Pēc līgana lidojuma ar Safīru Farthenduras iekšienē viņš pie vieniem no Troņheimas četriem galvenajiem vārtiem satika Oriku. Eragons pavaicāja rūķim par Nasuadu.

-    Neparasta meitene, Oriks atbildēja, ar nepatiku noraudzīdamies uz Zaroku. Viņa visu laiku velta savam tēvam un palīdz viņam, kā vien spēj. Man šķiet, visus viņas labos darbus Ažihads nemaz nezina meitene ir tikusi galā ar viņa ienaid­niekiem, pat neko nesakot tēvam par savu līdzdalību.

-    Kas ir viņas māte?

-    To gan es nezinu. Ažihads bija viens, kad atveda jaun­dzimušo Nasuadu sev līdzi uz Farthenduru. Viņš nekad nav stāstījis, no kurienes abi ieradušies.

Tātad arī Nasuada ir izaugusi, nezinot, kas ir viņas māte. Eragons tomēr ātri aizgaiņāja šīs domas.

-   Es nevaru nosēdēt mierā un gribētu likt lietā savus musku­ļus. Kurp man jādodas, lai veiktu Ažihada noteikto pārbaudi?

Oriks norādīja uz Farthenduru.

-   Mācību lauks ir pusjūdzes attālumā no Troņheimas, taču no šejienes to nevar redzēt, jo tas atrodas aiz pilsētkalna. Laukums ir milzīgs, un tur trenējas gan rūķi, gan cilvēki.

Es arī turp došos, Safira teica.

Eragons pateica viņas vārdus Orikam, un rūķis paraustīja bārdu.

-   Varbūt tā nav diez ko laba doma. Mācību laukā ir daudz cilvēku, un tu pilnīgi noteikti pievērsīsi viņu uzmanību.

Safira skaļi ierūcās: Es turp došos! Un jautājums bija izlemts.

Nācējus mācību laukā pārsteidza nevaldāms cīņas troksnis, skaļa metāla šķindoņa, bultu būkšķi, tām atsitoties pret pol­sterētiem mērķiem, koka nūju klakšķēšana un viru kliedzieni kaujas mācībās. Troksnis skanēja no visām pusēm, taču katrai grupai bija tai vien raksturīgs ritms un darbošanās veids.

Lielāko daļu mācību lauka aizņēma kājnieku vads, cīnoties ar vairogiem un āvām, kas bija gandrīz pašu karavīru augumā. Ierindas apmācībā viņi piedalījās kā vienota grupa. Blakus šai grupai vingrinājās daudzi atsevišķi karavīri, kas bija apgādāti ar zobeniem, vālēm, nūjām, spriguļiem, dažāda lieluma un izmēra vairogiem; Eragons pat ieraudzīja kādu ar dakšām. Gandrīz visiem karavīriem mugurā bija bruņukrekls un galvā bruņucepure. Plākšņu bruņas bija retāk sastopamas. Rūķu un cilvēku bija aptuveni vienlīdz daudz, tomēr abas grupas turējās atstatu viena no otras. Aiz kājniekiem stāvēja plata strēlnieku josla, kas citu pēc citas šāva bultas uz pelēkiem, no maisauduma veidotiem izbāžņiem.

Pirms vēl Eragons paguva apsvērt, kas viņam būs jādara, piesteidzās bārdains vīrs, kura galvu un milzīgos plecus klāja bruņas. Pārējo ķermeni sargāja biezs vēršādas apģērbs, vēl aizvien klāts ar dzīvnieka spalvu. Pāri mugurai stiepās milzīgs zobens gandrīz Eragona augumā. Vīrs aši pārlaida skatienu Eragonam un Satīrai, it kā mēģinādams noteikt, cik abi ir bīs­tami, un tad piebilda rupjā balsī:

-    Knurla Orik, tu biji prom pārāk ilgu laiku. Šeit vairs nav neviena, ar ko es varētu cīnīties.

Oriks pasmaidīja.

-    Ojē, tas tādēļ, ka tu ar savu briesmīgo zobenu visus noslāni no galvas līdz kājām.

-    Visus, izņemot tevi, virs pārlaboja.

-    Tas tādēļ, ka esmu izveicīgāks par tādu milzeni kā tu.

Vīrs atkal palūkojās uz Eragonu.

-    Mani sauc Fredriks. Man teica, lai noskaidroju, ko tu spēj. Cik spēcīgs tu esi?

-    Var iztikt, Eragons attrauca. Man jābūt spēcīgam, vār­gulis nespēj cīnīties ar maģijas palīdzību.

Fredriks papurināja galvu, un bruņas iedžinkstējās kā zutenis, pilns ar naudas gabaliem.

-    Maģijai šeit nav nekādas nozīmes. Ja vien neesi dienējis armijā, šaubos, vai kāda no kaujām, kurā esi piedalījies, bijusi ilgāka par dažām minūtēm. Mēs esam nobažījušies, vai spēsi turēties kaujā, kas turpinās stundām vai pat nedēļām ilgi, ja nonāksim aplenkumā. Vai zini, kā lietot kādu citu ieroci, izņe­mot zobenu un stopu?

Eragons brīdi padomāja un teica:

-    Tikai savas dūres.

-    Laba atbilde! Fredriks smējās. Labi, sāksim ar stopu un tad redzēsim, kā tev veicas. Tad, tiklīdz laukumā kļūs mazliet brīvāks, mēs mēģināsim…

Piepeši viņš aprāvās pusvārdā un skatījās Eragonam pār plecu, nikni bolīdams acis.

Runātājiem tuvojās dvīņi, un abu plikās galvas ar bālo ādu izcēlās pret purpurkrāsas apģērbu. Oriks kaut ko nomurmināja savā valodā un izvilka kara cirvi, kas bija aizbāzts aiz jostas.

-     Es jums teicu turēties pa gabalu no mācību lauka, Fred­riks sacīja, draudīgi tuvodamies abiem nācējiem. Dvīņi izskatī­jās vārgi pret viņa masīvo stāvu.

Abi nicīgi paskatījās uz karavīru un sacīja:

-   Ažihads mūs norīkojis pārliecināties, ko Eragons prot maģijā, pirms tu nomoki viņu, mētādams pret metāla gaba­liem.

Fredriks drūmi palūkojās uz viņiem.