Eragons

Vārds pāršalca Eragonam kā auksta ūdensstrūkla balss bija dīvaini pazīstama, it kā jau gandrīz aizmirsta dziesma. Viņam notirpa pakausis. Puisis lēnām pagriezās uz to pusi, no kuras nāca balss.

Aiz muguras stāvēja vientuļš stāvs Arja. Ādas strēmele apvija viņas pieri, savaldot biezos, melnos matus, kas plūda elfai pār muguru mirdzošā klājienā. Viņas smalkais zobens bija pie­siets pie sāna, stops uz muguras. Vienkāršs melnas ādas tērps izcēla Arjas sievišķīgos apveidus. Elfa bija garāka nekā lielākā daļa vīriešu, un viņas stāja bija atbrīvota un vingra. Gaišajā sejā nebija ne miņas no nesen pārdzīvotajām šausmām.

Arjas mirdzošās smaragdzaļās acis nekustīgi raudzījās uz dvīņiem, kas bailēs bija kļuvuši pavisam bāli. Viņa klusiem soļiem tuvojās un vērsās pie dvīņiem mierīgā, saltā balsī:

-    Kauns! Kauns prasīt no viņa to, kas tikai meistaram pa spēkam. Kauns, ka ķeraties pie šādiem paņēmieniem. Kauns, ka sacījāt Ažihadam, ka nezināt par Eragona spējām. Viņš ir zinošs. Tagad ejiet!

Arja dusmīgi sarauca pieri, un viņas slīpās, zibens šautrām līdzīgās uzacis izliecās V burta veidā. Elfa norādīja uz gredzenu Eragona pirkstā un pērkondimdošā balsī iesaucās: Arget!

Sudrabs iemirdzējās, un tam līdzās parādījās spocīgs gredze­na dubultnieks. Abi izskatījās līdzīgi kā divas ūdens piles, vie­nīgi dubultnieks bija spodrāks un mirdzēja tīri balts. Ieraugot šo skatu, dvīņi apmetās riņķī un, paltrakiem plandot, metās, ko kājas nes. Spocīgais gredzens pazuda no Eragona pirksta, atstājot tikai sudrabainu apli. Oriks un Fredriks bija gatavi iejaukties un vērīgi nopētīja Arju. Safira pietupās un sagatavo­jās lēcienam.

Elfa visus nopētīja. Viņas slīpās acis apstājās pie Eragona. Tad viņa pagriezās un devās cīkstēšanās lauka pašā viducī. Kareivji pārtrauca cīnīties un apbrīnā nolūkojās viņā. Pēc dažiem mirkļiem viss mācību laukums noklusa, saviļņots no elfas klātbūtnes.

Arī Eragons nespēja ne acu novērst no elfas. Safira kaut ko sacīja, taču viņš nespēja koncentrēties un neko nesaprata. Arju ieskāva milzīgs karavīru pūlis. Skatoties Eragonam tieši acīs, viņa paziņoja:

-    Es pārbaudīšu tavu prasmi rīkoties ar ieroci. Izvelc zobenu!

Viņa grib ar mani cīnīties!

Bet domāju, ka ne tāpēc, lai ievainotu tevi, Safira lēnām noteica. Viņa piebikstīja zēnam ar degunu. Ej un dari, ko vari. Es skatīšos.

Eragons negribīgi pagāja uz priekšu. Pēc mokošās maģijas pārbaudes viņam nebija nekāda prieka cīnīties, un mācību laukā bija pārāk daudz vērotāju. Turklāt, iespējams, Arja vēl nebija tik vesela, lai cīnītos. Kopš viņai deva Tunivoras nektāru, bija pagājušas nieka divas dienas. Es mazināšu cirtienu spēku, lai nesavainotu viņu, Eragons sevī nosprieda.

Viņi nostājās viens otram pretī karavīru ielenkumā. Arja izvilka zobenu ar kreiso roku. Ierocis bija plānāks par Eragona zobenu, taču tikpat garš un ass. Viņš izrāva Zaroku no pulētās maksts un turēja to gar sāniem ar sarkano asmens galu uz leju. Kādu brīdi viņi stāvēja nekustoties elfa un cilvēks -, pētīdami viens otru. Eragona atmiņā pazibēja ainas, kā viņi ar Bromu tāpat iesāka savas cīņas.

Viņš lēnām pavirzījās uz priekšu. Arja ar māņu kustību palēca uz priekšu, triecot zobenu pret puiša ribām. Eragons nedomājot atsita uzbrukumu, un abu zobeni saskārās, dzirkste­lēm šķīstot uz visām pusēm. Zaroks tika atsists malā, it kā būtu mušas vieglumā. Elfa neizmantoja iespēju un, matiem plīvojot, metās uz labo pusi un uzbruka Eragonam no otras puses. Viņš tik tikko paguva apstādināt cirtienu un izmisīgi atkāpās, pār­steigts par elfas enerģisko uzbrukumu un ātrumu.

Eragons pārāk vēlu atcerējās Broma brīdinājumu, ka pats vārgākais elfs viegli pievārēja cilvēku. Viņam bija tikpat lielas cerības uzvarēt Arju, kā reiz bija sakāvis Durzu. Viņa atkal uzbruka, vicinot zobenu pret jaunekļa galvu. Viņš pieliecās zem asā asmens. Kādēļ elfa… spēlējās ar viņu? Dažas sekundes Eragons bija pārāk aizņemts, aizsargājoties no Arjas uzbruku­ma, lai domātu par to, taču galu galā saprata: Viņa grib zināt, cik es esmu prasmīgs.

Nonācis pie šāda slēdziena, Eragons sāka sarežģītāko uzbru­kumu virkni, kādu vien zināja. Viņš ķērās pie viena paņēmiena un cita, nepagurdams kombinējot un mainot tos visos iespēja­mos veidos. Taču, lai gan viņš lika lietā visu izdomas spēju, Arjas zobens viņu vienmēr apturēja un bez piepūles atsita uzbrukumus.

Abu augumi bija saistījušies ugunīgā dejā, tos šķīra vienīgi asmeņu ziboņa. Reizēm viņi gandrīz pieskārās viens otram, saspringtā āda bija tikai mata attālumā, bet tad katrs aizvir­puļoja pretējā virzienā, lai pēc sekundes atkal pietuvotos. Abu cīnītāju ik mirkli mainīgie apveidi savijās kopā kā vēja pūstu dūmu grīstes.

Eragons vairs nespēja atcerēties, cik ilgi turpinājās cīniņš. Laika izjūta bija zudusi, pastāvēja tikai rīcība un atbildes sitiens. Zaroks viņa rokā kļuva smags kā svins, roka sāpēs smeldza pēc katra cirtiena. Beidzot Eragons klupa uz priekšu, Arja veikli pakāpās sāņus, atvēzējās un neticamā ātrumā pieskārās ar zobena galu Eragona zodam.