Eragons

Kad viņam bija līdz kaklam bezmērķīgie klejojumi pa tuk­šajām telpām un blenšana uz pelēkajām sienām, Eragons devās atpakaļ uz pūķu apmetni. Pienācis tai pavisam tuvu klāt, viņš piepeši sadzirdēja, ka telpā kāds runā. Pūķa Jātnieks apstājās un ieklausījās, taču skanīgā balss apklusa. Safira? Kas tur ir?

Meitene… Viņa izturas kā pavēlniece. Es novērsīšu viņas uzmanību, bet tu nāc iekšā. Eragons izvilka Zaroku no maksts. Oriks sacīja, ka neviens mūs pūku apmetnē netraucēs. Kas varētu būt šī meitene? Viņš nomierinājās un iegāja pūķu apmetnē, rokā cieši sažņaudzis Zaroku.

Telpas vidū stāvēja jauna sieviete, ziņkāri lūkodamās uz Safiru, kas bija izbāzusi galvu no savas alas. Viņai nevarēja būt vairāk par septiņpadsmit gadiem. Zvaigžņu safīrs meta uz viņu sārtu gaismu, uzsvērdams viņas tumšo ādu, kas bija līdzīga Ažihada ādai. Viņas samta kleita bija vīna sarkanumā un eleganti piegriezta. Ap vidu bija apsieta ādas josta, un no tās nokarājās dārgakmeņiem rotāta dunča maksts.

Eragons sakrustoja rokas uz krūtīm, gaidīdams, kad mei­tene viņu pamanīs. Taču viņa turpināja skatīties uz Safiru, tad palocīja celi un mīlīgā balsī apjautājās:

-   Vai jūs, lūdzu, man varētu pateikt, kur ir Jātnieks Era­gons? Safiras acis iemirdzējās no pārsteiguma.

Eragons atbildēja ar smaidu uz lūpām:

-    Es esmu šeit.

Meitene apmetās riņķī, zibenīgi pieķeroties savam duncim. Viņas seja bija ļoti skaista ieslīpām mandeļveida acīm, sārtām lūpām un noapaļotiem vaigu kauliem. Meitene nomierinājās un atkal palocīja celi. Mani sauc Nasuada, viņa sacīja.

Eragons pielieca galvu.

-    Tu acīmredzot zini, kas esmu es, bet ko tu vēlies?

Nasuada sirsnīgi pasmaidīja.

-   Mans tēvs Ažihads atsūtīja tev vēstījumu. Vai vēlies to noklausīties?

Vārdenu vadonis neizskatījās pēc tāda, kuru varētu interesēt laulība un bērni. Eragons prātoja, kas ir Nasuadas māte, viņai vajadzēja būt neparastai sievietei, ja spēja piesaistīt Ažihada uzmanību.

-    Jā, es vēlos to dzirdēt.

Nasuada atmeta matus no pieres un sāka atstāstīt valdnieka vārdus.

-Viņš priecājas, ka tev labi klājas, taču Ažihads brīdina atturēties no tādas rīcības kā vakardienas svētīšana. Tas rada vairāk problēmu nekā atrisina tās. Turklāt viņš mudina ātrāk iziet pārbaudi viņam jāzina, kādas ir tavas spējas, pirms sāk sarunas ar elfiem.

-   Vai tu kāpi visu garo ceļu, lai pateiktu tikai šos vārdus? Eragons vaicāja, prātodams par Volturina garumu.

Nasuada papurināja galvu un sacīja:

-    Es braucu ar pacēlājiem, ar kuriem ved dažādas lietas uz augšējiem stāviem. Mēs varējām sūtīt vēsti ar signāliem, taču es nolēmu to atnest pati un satikt tevi.

-Varbūt tu vēlies apsēsties? Eragons apjautājās. Viņš pagriezās uz Safiras alas pusi.

Nasuada vieglītēm iesmējās. Nē, mani gaida citur. Mans tēvs arī vēlējās pateikt, ka vari apciemot Murtagu, ja gribi.

Viņas sejai pārlaidās ēna.

-    Pirms kāda laiciņa satiku Murtagu, un viņš izmisīgi vēlas ar tevi parunāt. Šķita, ka viņš jūtas vientuļš, tev vajadzētu viņu apciemot.

Meitene pastāstīja, kā atrast Murtaga kameru.

Eragons pateicās par ziņām un vaicāja:

-    Kā klājas Ai^ai? Vai viņa jūtas labāk? Vai es varu viņu satikt? Oriks neko daudz man nevarēja pastāstīt.

Meitene nebēdnīgi pasmaidīja un sacīja:

-   Arja ātri atlabst, kā jau visi elfi. Taču viņu neviens nedrīkst redzēt, izņemot manu tēvu, Hrotgaru un dziedniekus. Viņi pavadījuši kopā ar elfu ilgas stundas, noskaidrojot visu, kas notika apcietinājuma laikā.

Nasuada uzmeta skatienu Satīrai. Man tagad ir jāiet vai vēlies nodot Ažihadam kādu vēsti?

-    Nē, tikai to, ka gribu satikt Arju. Un manā vārdā pasaki paldies par laipno uzņemšanu.

-    Es pateikšu viņam tevis teikto. Paliec sveiks, Jātniek Era­gon. Ceru, ka mēs drīz satiksimies.

Nasuada vēlreiz palocīja celi un, lepni izslējusies, devās ārā no pūķu apmetnes.

Ja viņa mērojusi visu garo ceļu no Troņheimas, tikai lai satiktos ar mani ar pacēlājiem vai bez tiem -, šī tikšanās slēpj sevī ko vairāk nekā saviesīga papļāpāšana, Eragons minēja.

Jā, gan, Safira piekrita, ienirdama alā. Eragons uzrāpās augšā pie viņas un pārsteigts ieraudzīja Solembumu, kas bija ieritinājies ieplakā starp pūķa kaklu un pleciem. Kaķacis skaļi murrāja, un aste ar melno galiņu šaudījās šurpu turpu. Abi šķelmīgi blenza uz Eragonu, it kā jautājot: Kas ir, ko?

Eragons papurināja galvu un iesmējās. Safira, vai tu gribēji satikt Solembumu ?

Viņi abi neizpratnē skatījās uz puisi un atbildēja: Jā.

Nu, es tāpat vien apvaicājos, Eragons attrauca, plīsdams vai pušu aiz prieka. Nebija jau arī nekāds brīnums, ka abi sadraudzējās, viņi bija tik līdzīgi, turklāt abi bija saistīti ar maģiju. Puisis nopūtās, nosēja Zaroku, un daudzu dienu sasprindzinājums pamazām pazuda. Solembum, vai tu zini, kur ir Andžela? Es viņu nevarēju atrast, un man nepieciešams padoms.

Solembums mīcīja ķepas pret Satīras zvīņaino muguru. Viņa ir kaut kur Troņheimā.

Kad viņa atgriezīsies?

Drīz.

Cik drīz ? viņš nepacietīgi vaicāja. Man ar viņu jārunā jau šodien.

Ne tik drīz.