Eragons

-    Šobrīd mēs abi ar Safiru vienkārši vēlamies atpūsties Troņheimā, Eragons atbildēja. Mēs negribam izraisīt nepa­tikšanas, tikai rast patvērumu no briesmām, ar kurām esam saskārušies daudzu mēnešu garumā. Ažihads mūs varētu aizsū­tīt pie elfiem, taču līdz tam laikam mēs vēlētos palikt šeit.

-    Tad vienīgais iemesls, kāpēc jūs ieradāties, ir tas, ka vēlē­jāties rast drošību? Hrotgars gribēja zināt. Varbūt jūs vien­kārši gribat dzīvot šeit un aizmirst par savām nedienām ar Impēriju?

Eragons pakratīja galvu viņa lepnums nespēja pieņemt šādu paziņojumu.

-Ja Ažihads ir stāstījis par manu pagātni, tev vajadzētu zināt, ka man ir pietiekami daudz iemeslu, lai cīnītos ar Impēriju, līdz tā būs satriekta drupās un pelnos. Turklāt es gribu palīdzēt tiem, kas nespēj izbēgt no Galbatoriksa žņaugiem, to skaitā arī manam brālēnam. Man ir spēks, lai palīdzētu, tādēļ tas ir mans pienākums.

Valdnieks šķita apmierināts ar viņa atbildi. Viņš vērsās pie Safiras un jautāja:

-    Pūķi, kāds ir tavs viedoklis? Kāda iemesla dēļ jūs esat ieradušies?

Safira pacēla lūpu un norūcās. Pasaki viņam, ka es alkstu 'mūsu ienaidnieku asinis un ar nepacietību gaidu to dienu, kad mēs dosimies cīņā pret Galbatoriksu. Manī nav žēlastības vai mīlestības pret tādiem nodevējiem un pūka olu iznīcinātājiem kā šis melīgais, pašpasludinātais karalis. Viņš turēja mani pie sevis ilgāk par gadsimtu, un vēl aizvien pie viņa ir divi mani ciltsbrāļi, kurus es gribētu atbrīvot, kad vien tas būs iespējams. Un pasaki Hrotgaram, ka tu esi gatavs to paveikt.

Eragons saviebās, dzirdot Safiras vārdus, taču godprātīgi nodeva tos tālāk. Hrotgara lūpu kaktiņš mazliet pacēlās, krun­kas iegrima vēl dziļāk varēja redzēt, ka viņu bija uzjautrinā­jusi pūķa degsme.

-    Redzu, ka pūķi gadsimtu gaitā nav mainījušies.

Viņš pieklaudzināja tronim ar pirkstu.

-   Vai zini, kāpēc šis sēžamais izcirsts tik plakans, ar tik asām šķautnēm? Lai neviens nevarētu tajā ērti apsēsties. Man nav ērti, un es pametīšu to bez nožēlas, kad pienāks mans laiks. Ko es varu sacīt tev, Eragon, par taviem pienākumiem? Ja Impērija kritis, vai tu ieņemsi Galbatoriksa vietu un nosauksi sevi par karali?

-    Es nealkstu pēc kroņa vai valdīšanas, Eragons satraukts sacīja. Jātnieka loma ir jau gana atbildīga. Nē, es nesēstos tronī Urūbaenā… ja vien būtu kāds cits, kas to gribētu, vai arī kāds cits būtu tik labi sagatavots, lai to darītu.

Hrotgars drūmi brīdināja Eragonu:

-   Nav šaubu, ka tu būtu labāks karalis par Galbatoriksu, taču nevienai rasei nedrīkst būt karalis, kas nenoveco vai neno­dod troni pēctecim. Jātnieku laiki ir pagājuši, Eragon. Bijušie laiki vairs nekad neatgriezīsies arī tad, ja izšķilsies pārējās olas, ko Galbatorikss tur pie sevis.

Vecā valdnieka sejai pārslīdēja ēna, kad viņš uzmeta skatie­nu Eragonam.

-    Redzu, ka tu nēsā ienaidnieka zobenu. Man to pavēstīja un teica arī to, ka tu ceļo kopā ar Atkritēja dēlu. Es neesmu priecīgs redzēt šo ieroci. Viņš pastiepa roku. Es gribētu to apskatīt tuvāk.

Eragons izņēma zobenu no maksts un pasniedza valdnie­kam. Hrotgars pagrāba zobenu un ar zinātāja aci nopētīja sarkano asmeni. Metālā atspīdēja lāpu gaisma, izceldama as­mens asumu. Rūķu valdnieks pārbaudīja zobena galu uz savas plaukstas un piebilda:

-    Meistarīgi izkalts zobens. Elfi reti ķeras pie zobenu dari­nāšanas, taču, kad dara, iznākumu ne ar ko citu nevar salīdzi­nāt. Šā zobena liktenis nav bijis laimīgs. Es neesmu priecīgs to redzēt savā namā. Taču nēsā to, ja gribi, iespējams, tā liktenis beidzot ir mainījies.

Viņš atdeva Zaroku, un Eragons ielika to makstī.

-    Vai mana māsas dēla palīdzība noderēja?

-    Kā palīdzība?

Hrotgars pacēla biezo uzaci.

-   Orika, manas jaunākās māsas dēla, palīdzība. Viņš die­nēja Ažihada pakļautībā, lai tādējādi paustu manu atbalstu vārdeniem. Tomēr, šķiet, viņš atgriezies manā pakļautībā. Es priecājos dzirdēt, ka tu aizstāvēji viņu.

Eragons noprata, ka tas ir vēl viena otho jeb uzticības izrā­dīšanas zīme no Hrotgara puses.

-    Labāku pavadoni es nemaz nevarētu vēlēties.

-    Ļoti labi, rūķu valdnieks attrauca, acīmredzami apmie­rināts ar viņa atbildi. Diemžēl es vairs ilgāk nevaru turpināt šo sarunu. Mani padomnieki gaida, un man jātiek galā ar vai­rākām lietām. Tomēr es sacīšu, lūk, ko: ja tu vēlies iegūt rūķu atbalstu manā valdījumā, vispirms tev ir jāpierāda sava labā griba. Mums ir laba atmiņa, un mēs nesteidzamies ar lēmumu pieņemšanu. Vārdiem nav nozīmes tikai darbiem.

-    Es to likšu aiz auss, Eragons atbildēja paklanoties.

Hrotgars karaliski palocīja galvu un sacīja: Tad tu vari iet.

Eragons pagriezās pret Safiru, un abi devās ārā no kalna

valdnieka zāles. Otrpus akmens durvīm viņus gaidīja satrauktais Oriks. Viņš metās abiem klāt, un visi kopā gāja uz Troņheimas centrālo zāli.

-    Vai viss ir kārtībā? Vai viņš jūs pieņēma laipni?

-   Man liekas, ka viss ir kārtībā. Taču jūsu valdnieks ir pie­sardzīgs, Eragons piebilda.

-   Tieši tādēļ jau viņš visus šos gadus ir noturējies valdnieka tronī.

Es negribētu, lai Hrotgars uz mums sadusmojas, Safira sacīja.