Читаем Eragons полностью

-    Ne jau tāpēc viņi ir ļauni. Parasti burvji tieši tādi arī ir ne labāki, ne sliktāki par mums pārējiem. Viņi izmanto savu maģisko spēku, lai savaldītu garus un to spēku. Turpretī Ēnas atsakās no šā spēka lielākas varas dēļ un ļauj, lai gari kontrolē viņu ķermeņus. Nelaimīgā kārtā tikai visļaunākie gari cenšas pārņemt cilvēka ķermeni savā kontrolē un, tiklīdz ieperinās tajā, nekad vairs to nepamet. Tāda iemiesošanās var notikt arī netīšām ja burvis izsauc garu, kas ir spēcīgāks par viņu pašu. Taču, tiklīdz rodas Ēna, to ir gandrīz neiespējami iznīcināt. Kā tu jau zini, tikai diviem ir izdevies nogalināt Ēnu un izdzīvot pēc šāda varoņdarba Laetri Elfam un Irnstadam Jātniekam.

-    Es esmu dzirdējis stāstus par to, Eragons atbildēja un norādīja uz istabām, kāpēc tu dzīvo tik augstu Troņheimā? Vai nav neomulīgi dzīvot tādā nošķirtībā? Un kā tev izdevās atgādāt visu šo mantību sev līdzi?

Andžela atmeta galvu un nīgri pasmējās.

-    Godīgi sakot? Es slēpjos. Kad es pirmo reizi ierados Troņ­heimā, dažas dienas man bija miers, kamēr viens no sargiem, kas mani ielaida Farthendurā, izpļāpājās, kas es esmu. Un visi šejienes maģijas zinātāji, kādi nu ir, uzplijās, lai pieslienos viņu slepenajai grupai. Jo sevišķi jau tie dvīņi, kas to vada. Beigu beigās es piedraudēju, ka pārvērtīšu lielu daļu no viņiem par krupjiem, atvaino, vardēm, taču, kad arī tas viņus neatturēja, pa nakts melnumu aizlaidos uz šejieni. Tas bija vieglāk, nekā tu iedomājies, jo īpaši ar manām spējām.

-   Vai tu ļāvi dvīņiem pārbaudīt savu prātu, pirms tevi ielaida Farthendurā? Eragons vaicāja. Mani piespieda atļaut šiem izskatīt manas atmiņas.

Andželas acis salti iespīdējās.

-    Dvīņi neuzdrošinātos mani pārbaudīt, viņi baidās no tā, ko es viņiem varētu nodarīt. O, viņiem, protams, kārojas tās pārbaudes, taču viņi zina, ka pēc šāda darba abi būtu salauzti un nespētu sakarīgu vārdu dabūt pār lūpām. Es esmu nākusi uz šejieni jau ilgi pirms tā laika, kad vārdeni sāka pārbaudīt atnācēju prātu… un viņi vairs nepakļaus mani šādai lietai.

Zintniece ielūkojās otrajā istabā un sacīja: Labi! Tā bija izzinoša saruna, taču tagad tev jāiet. Mandragoras saknes un tritona mēles vira drīz sāks vārīties, un tā rūpīgi jāpieskata. Atnāc vēl kādu reizi, kad tev ir kāds brīvs brīdis. Bet, lūdzu, nevienam nesaki, ka esmu apmetusies šeit. Man negribētos vēl­reiz pārvākties. Es būtu ļoti… aizkaitināta. Un tu taču negribi mani redzēt aizkaitinātu!

Es neizpaudīšu tavu noslēpumu, Eragons apsolīja un cēlās kājās.

Solembums izlēca no Andželas klēpja, kad viņa piecēlās. Labi! zintniece iesaucās.

Eragons atvadījās un devās prom no istabas. Solembums pavadīja viņu uz pūķu apmetni, bet pats pagriezās atpakaļ, būkāja asti un tad slinki aizslāja prom.

55. NODAĻA Kalna valdnieka nams

Pūķu apmetnē Eragonu jau gaidīja rūķis. Palocījies un nomurminājis: Argetlam, rūķis ar spēcīgu akcentu sacīja: Labi. Pamodies. Knurla Oriks tevi gaida.

Viņš vēlreiz palocījās un traucās prom. Safira izlēca no savas alas, nolaizdamās blakus Eragonam. Nagos viņa turēja Zaroku.

Kāpēc tas jāņem Ildzi ? Eragons, saraucis pieri, jautāja.

Pūķis izslēja galvu. Uzliec to. Tu esi Jātnieks, un tev pie sāniem jābūt Jātnieka zobenam. Zarokam bijusi asiņaina pa­gātne, taču tas nedrīkst ietekmēt tavu ricibu. Izkal zobenam jaunu vēsturi un nēsā ieroci ar lepnumu.

Vai droši zini? Atceries Ažihada padomu.

Safira nosprauslājās, no viņas nāsīm parādījās dūmu māko­nītis. Uzliec to, Eragon. Ja tu vēlies būt neatkarīgs no šejienes varenajiem, neļauj, lai kāda nosodījums vai neatzīšana ietekmē tavu ricibu.

Kā vēlies, Eragons negribīgi novilka un aplika zobenu. Jau­neklis uzrāpās Satīrai mugurā, un viņa izlidoja no Troņheimas. Farthendurā tagad bija tik gaišs, ka varēja saskatīt neskaidras krātera sienu aprises, kas pletās piecu jūdžu attālumā uz abām pusēm. Kamēr viņi planēja lejā uz pilsētkalna pamatni, Eragons pastāstīja Safīrai par tikšanos ar Andželu.

Tiklīdz viņi nolaidās pie vieniem no daudzajiem Troņheimas vārtiem, Oriks metās pie Safiras.

Mans valdnieks Hrotgars vēlas jūs abus redzēt. Ātri kāp nost no pūķa. Mums jāsteidzas.

Eragons rikšoja aiz rūķa uz Troņheimu. Safira viegli turē­jās abiem līdzi. Neraizēdamies par ļaužu skatieniem augstajos gaiteņos, Eragons jautāja:

Kur mēs tiksimies ar Hrotgaru?

Oriks, nesamazinādams ātrumu, attrauca: Troņkambarī zem pilsētas. Tā būs privāta tikšanās "uzticības" jeb otho izrā­dīšana. Tev nebūs jāvēršas pie viņa kādā īpašā veidā, taču jāiz­rāda pienācīga cieņa. Hrotgars ātri aizsvilstas dusmās, tomēr ir gudrs un ātri novērtē citu cilvēku prātu, tādēļ nopietni apsver, ko gatavojies valdniekam sacīt.

Перейти на страницу:

Похожие книги