Eragons

Alas iekšiene bija tumši brūna un dziļāka, nekā Eragons bija gaidījis. Rupji tēstās sienas radīja iespaidu, ka alas ir dabas vei­dojums. Līdzās sienai atradās milzīgs spilvens, uz kura Safira varēja bez bēdām saritināties. Turpat bija arī sienā iebūvēta gulta. Alu apspīdēja vientuļa sarkana lāpa, ko varēja aizklāt ar īpašu slēģi.

Man te patīk, Eragons paziņoja. Šeit ir droši.

Jā. Safira saritinājās uz spilvena un skatījās uz zēnu. Skaļi nopūzdamies, Eragons atkrita gultā un sāka viegli laisties miegā.

Safira, tu neko daudz neesi sacījusi, kamēr mēs esam šeit. Ko tu domā par Troņheimu un Ažihadu ?

Redzēsim… Šķiet, ka mēs esam iekūlušies jaunā karadarbības laukā. Zobeni un nagi te ir bezjēdzīgi, tomēr vārdiem un sabied­rotajiem var būt īpaša vara. Mēs nepatīkam dvīņiem mums jāuzmanās no ikvienas divkosības, uz ko šie varētu būt naski.

Arī daudzi rūķi mums neuzticas. Elfi negribēja Jātnieku cil­vēku, tādēļ arī no viņu puses gaidāma pretestība. Prātīgākais, ko mēs varam darīt, noskaidrot, kas ir pie varas, un censties sadraudzēties ar tiem. Turklāt neatliekot ne dienu.

Vai tu domā, ka varēšu būt neatkarīgs no dažādiem vado­ņiem?

Viņa sakārtoja spārnus ērtāk. Ažihads atbalsta mūsu brī­vību, taču var gadīties, ka mēs nespēsim izdzīvot, ja nepiesliesimies vienai vai otrai grupai. Lai kā tas būtu drīz mēs visu uzzināsim.

54. NODAĻA Mandragoras sakne un tritona mēle

Kad Eragons pamodās, sega bija sagumzljusies zem viņa, taču telpā bija silti. Safīra, mierīgi elpodama, gulēja uz milzu spilvena.

Pirmo reizi kopš ierašanās Farthendurā Eragons jutās dro­šībā un cerību pilns. Viņam bija silti, vēders pilns, viņš varēja gulēt tik ilgi, cik gribējās. Eragons juta, kā sasprindzinājums, kas viņu stindzināja kopš Broma nāves un pat vēl iepriekš, kopš aiz­iešanas no Palankāras ielejas, beidzot bija atslābinājis žņaugus.

Man vairs nav jābaidās. Bet kas notiks ar Murtagu ? Lai gan vārdeni bija viesmīlīgi, Eragons nespēja ar tīru sirdsapziņu pie­ņemt domu, ka viņa vainas dēļ Murtags nokļuvis apcietinājumā, kaut arī Eragons to nemaz nebija gribējis. So situāciju kaut kā vajadzēja labot.

Viņa skatiens klejoja pa alas rupji tēstajiem griestiem, bet domas raisījās ap Arju. Norājis pats sevi par sapņošanu, viņš pacēla galvu un aplūkoja telpu. Alas malā sēdēja milzīgs kaķis un laizīja ķepu. Tas uzmeta puisim skatienu, un slīpās, sarka­nās acis nošķīla zibšņus.

Solembum? viņš, neticēdams savām acīm, jautāja.

Acīm redzami. Kaķacis pakratīja krēpes un slinki nožāvājās, atklājot skatam lielos ilkņus. Solembums izstaipījās un izlēca no alas, ar krietnu būkšķi nolaižoties uz Isidara Mitrima div­desmit pēdas zemāk.

Eragons paskatījās uz Safiru. Pūķis bija pamodies un nekustīgi skatījās uz viņu. Ej. Ar mani viss būs kārtībā, viņa nomurmināja. Solembums gaidīja puisi zem arkas, kas veda uz pārējo Troņheimas daļu.

Tiklīdz Eragona kājas pieskārās Isidara Mitrimam, kaķacis zibenīgi apmetās riņķī un nozuda arkā. Eragons dzinās tam pa pēdām un skrienot berzēja miegu no acīm. Viņš izgāja cauri arkai un atģidās stāvam Volturina, nebeidzamo kāpņu, pašā augšā. Cita ceļa nebija, tādēļ viņš devās lejā.

Eragons nonāca vaļējā pasāžā, kas aizlocījās pa kreisi un ieskāva Troņheimas centrālo zāli. Starp slaidām kolonnām, kas balstīja arkas, virs galvas varēja redzēt Isidara Mitrima vizuļošanu, kā arī pilsētkalna tālo pamatni. Centrālā zāle kļuva lielāka ar katru nākamo stāvu. Kāpnes vijās cauri arkādei uz tādu pašu zemāku stāvu un tālāk, līdz pazuda tālumā. Slīdceļš izlocījās blakus kāpņu ārējai pusei. Volturina augšgalā bija kau­dze ar ādas spilveniem, ar kuriem varēja laisties lejā. Labajā pusē no Eragona putekļains gaitenis veda uz stāva istabām. Solembums devās tālāk pa eju, ka aste vien nozibēja.

Pagaidi, Eragons sauca.

Viņš mēģināja panākt Solembumu, taču kaķacis tikai pazi­bēja kādā no pamestajiem gaiteņiem. Kad Eragons apgāja ap stūri, viņš pamanīja kaķaci apstājamies pie durvīm un ņaudam. Durvis klusi atvērās uz iekšpusi, it kā aicinādamas ienākt. Solembums ieskrēja iekšā, un durvis aizcirtās. Eragons apstājās pie tām, prātodams, ko tas viss nozīmē. Tad viņš pacēla roku un gatavojās pieklauvēt, taču, pirms jauneklis to paguva izdarīt, durvis atkal atvērās, pa tām izspraucās siltas gaismas kūlis. Kādu mirkli vilcinājies, viņš iegāja iekšā.

Eragons nokļuva plašā divistabu dzīvoklī, kas bija grezni izrotāts ar kokgriezumiem un vīteņaugiem. Gaiss telpā bija silts, svaigs un mitrs. Spožas lampas karājās pie sienām un zemajiem griestiem. Uz grīdas un stūros bija sakrautas kaudzes ar ziņkāri raisošiem priekšmetiem. Tālākajā istabā atradās plata gulta ar baldahīnu uz četriem stabiņiem, kurus klāja dažādi augi.

Galvenās istabas centrā uz mīksta ādas krēsla sēdēja pareģe un zintniece Andžela. Viņa jautri smaidīja.

-    Ko tu šeit dari? Eragons neko vairāk nespēja pārdabūt pār lūpām.

Andžela sakrustoja rokas klēpī.