Eragons

Troņheimas centrālajā zālē lejup veda divas kāpnes abās pusēs pretējai zālei. Oriks un Eragons sāka kāpt lejā pa labās puses kāpnēm, kas viegli griezās uz iekšpusi, un nonāca pretī vietai, no kuras bija ieradušies. Otrās kāpnes saplūda ar pir­majām, veidojot plašu kaskādi no viegli apgaismotiem pakāpie­niem, kas pēc simts pēdām beidzās pie divām granīta durvīm. Pāri abām durvīm bija iegravēts kronis ar septiņām smailēm.

Pie katra portāla sardzē stāvēja septiņi rūķi. Katrs turēja rokās nospodrinātu cirtni, ap vidu rūķiem bija apjoztas dārgak­meņiem rotātas jostas. Kad Eragons, Oriks un Safira pienāca tuvāk, rūķi sāka dimdināt pret grīdu cirtņu kātus. Augšup pa kāpnēm aizvēlās dobja dunoņa. Durvis strauji atvērās uz iekšpusi.

Nācēju priekšā pavērās tumša eja krietna bultas šāviena garumā. Troņa istaba bija dabiski veidojusies ala: sienas rotāja stalagmīti un stalaktīti katrs bija resnāks par cilvēku. Pie griestiem karājās dažas lampas, metot vāru gaismu uz apkārtni. Brūnā grīda bija gludi nopulēta. Tālajā ejas galā vīdēja melns tronis ar nekustīga auguma aprisēm.

Oriks paklanījās. Valdnieks tevi gaida.

Eragons uzlika roku Safīrai uz sāna, un viņi turpināja doties uz priekšu. Durvis aiz viņiem aizvērās, un abi palika vieni krēs­lainajā troņa istabā kopā ar valdnieku.

Viņi tuvojās tronim, katram solim atbalsojoties visā telpā. Starp stalaktītiem un stalagmītiem stāvēja milzīgi tēli. Katrs tēls atveidoja tronī sēdošu rūķu valdnieku ar kroni galvā. Viņu neredzīgās acis stingi raudzījās tālumā, bet grumbainā seja pauda nežēlību. Pie seno valdnieku kājām katra vārds bija izkalts rūnu zīmēs.

Eragons un Safīra svinīgi virzījās uz priekšu starp abām sen mirušo valdnieku rindām. Viņi pagāja garām vairāk nekā četr­desmit statujām, kā ari melnām un tukšām nišām, kas gaidīja nākotnes valdītāju atveidus. Zāles galā viņi apstājās Hrotgara priekšā.

Rūķu valdnieks kā statuja sēdēja uz sava troņa, kas bija izkalts no vesela melna marmora bluķa. Tam bija asas šķautnes, nebija nekādu greznojumu un kalums bija apbrīnojami precīzs. Tronis izstaroja spēku un varu, atgādinot par tiem senajiem laikiem, kad rūķi valdīja visā Alagēzijā un viņiem nevajadzēja cilvēku vai elfu palīdzību. Kroņa vietā Hrotgaram galvā bija uzlikta zelta ķivere, ko rotāja rubīni un dimanti. Valdnieka seja bija drūma, valdonīga un liecināja par notikumiem bagātu dzīvi. Zem stūrainās pieres spīdēja dziļi iegrimušas acis skarbas un caururbjošas. Uz valdnieka spēcīgā krūškurvja bija uzstīvēts bruņukrekls. Viņa baltā bārda bija aizbāzta aiz jostas, bet klēpī gulēja milzīgs kara veseris ar iekaltu Orika klana simbolu.

Eragons stīvi paklanījās un nometās uz ceļa. Safira nedarīja neko. Valdnieks sakustējās, it kā tikko būtu atmodies no dziļa miega, un noņurdēja:

-    Celies augšā, Jātniek, tev nav jāklanās manā priekšā.

Pieslējies kājās, Eragons saskatījās ar Hrotgara neizdibinā­majām acīm. Valdnieks drūmi nopētīja viņu un novilka dziļā krūšu balsī:

-   Az knurl deimi lanok. "Uzmanies, akmens mainās," tas ir sens rūķu sakāmvārds… Un mūsdienās akmens mainās ātrāk nekā jebkad agrāk.

Viņš novilka ar pirkstu pāri kara cirvim.

-    Es nevarēju aicināt tevi ātrāk, kā to darīja Ažihads, jo man bija jātiekas ar saviem ienaidniekiem rūķu klanos. Viņi pieprasīja, lai es tev liedzu patvērumu un padzenu no Farthenduras. Man bija jāpieliek visas pūles, lai pārliecinātu viņus par pretējo.

-   Paldies, Eragons pateicās. Es negaidīju, ka mana iera­šanās radīs tik daudz strīdu.

Valdnieks pamāja ar galvu, pieņemot Jātnieka pateicību, un pacēla mezglainu roku, teikdams:

-    Paskaties turp, Jātniek Eragon, kur mani priekšgājēji sēž uz saviem troņiem. Viņu tur ir četrdesmit viens, un es būšu četrdesmit otrais. Kad es došos prom no šīs pasaules dievu aizgādnībā, mana hirna tiks pievienota viņu rindām. Pirmā statuja ir mana sentēva Korgana atveids; viņš izkala šo kara veseri, Volundu. Astoņus gadu tūkstošus kopš mūsu rases pirmsākumiem rūķi valdījuši Farthendurā.

Mēs esam šīs zemes sāls, esam senāki gan par elfiem, gan arī par pūķiem.

Safira viegli sakustējās.

Hrotgars paliecās uz priekšu, un tagad viņa balss skanēja dobji.

-    Es esmu vecs cilvēks pat pēc mūsu mērauklas. Gana vecs, lai būtu redzējis Jātniekus viņu zūdošajā varenībā, gana vecs, lai būtu runājis ar viņu pēdējo vadoni Vraelu, kas ieradās man apliecināt godu šajās pašās sienās. Es atceros Jātniekus un to, kā viņi jaucās mūsu darīšanās. Es atceros arī mieru, ko viņi nodrošināja. Tad varēja netraucēti un bez bailēm doties no Troņheimas līdz Nardai.

Un tagad tu stāvi manā priekšā zudušas tradīcijas atdzim­šanas liecinieks. Atbildi man, taču runā taisnību: kāpēc tu esi ieradies Farthendurā? Es zinu par notikumiem, kas tev lika bēgt no Impērijas, taču kāds tagad ir tavs nolūks?