Eragons

Eragons uzmeta viņai ašu skatienu. Jā, es arī negribētu. Neesmu pārliecināts, ka zinu, ko viņš par mums domā, šķita, ka viņš nav labvēlīgs pūķiem, taču tieši viņš to nepateica.

Izskatījās, ka Eragona vārdi uzjautrināja Safiru. Gudri da­rīja, ņemot vērā, ka viņš man ir tik tikko līdz ceļiem.

Troņheimas centrā, zem dzirkstošā Isidara Mitriama Oriks sacīja:

-    Tava vakardienas svētības došana satricinājusi vārdenus kā apgāztu bišu stropu. Bērns, kuram Safira pieskārās, nodēvēts par nākotnes varoni. Mazā un viņas kopēja tagad dzīvo labāka­jās istabās. Visi runā par tavu "brīnumu". Visas mazo knēveļu mātes cenšas tevi satikt, lai iegūtu tādu pašu svētību arī saviem bērniem.

Eragons slepeni pameta skatu uz visām pusēm. Ko lai mēs tagad darām?

-    Izlietu ūdeni nesasmelsi, Oriks sausi noteica. Mēģini atrasties, cik vien nomaļus iespējams. Visus turēs pēc iespējas tālāk no pūķu apmetnes, tādēļ neviens jūs tur netraucēs.

Eragons vēl nemaz negribēja atgriezties pūķu apmetnē. Diena bija tikko sākusies, un viņš bija iecerējis izpētīt Troņheimu kopā ar Safīru. Tagad, kad beidzot abi bija aizbēguši no Impērijas, nebija nekāda iemesla pārvietoties šķirti vienam no otra. Taču viņš gribēja izbēgt no nevajadzīgas uzmanības, kas būtu neie­spējami ar pūķi pie sāniem. Safira, ko tu gribētu darīt ?

Viņa paberzēja degunu pret Eragonu, pūķa zvīņas nobrāza viņam ādu. Atgriezīšos pūku apmetnē. Es tur gribu kādu satikt. Klejo, cik ilgi vien vēlies.

Labi, jauneklis piekrita, bet pasaki, ar ko tu gribi satikties! Safira tikai piemiedza savu lielo aci un laidās prom uz vienu no Troņheimas četriem galvenajiem tuneļiem.

Eragons paskaidroja Orikam, kurp viņa dodas, un piebilda:

-    Es labprāt ieturētu brokastis. Un tad būtu labi apskatīt Troņheimu tā ir tik lieliska pilsēta. Es negribu iet uz apmācī­bas laukumu līdz rītam, jo nejūtos vēl pilnībā atguvies.

Oriks pamāja ar galvu, bārdai kratoties uz krūtīm.

-    Tādā gadījumā varbūt vēlies apskatīt Troņheimas biblio­tēku? Tā ir diezgan sena, un tur glabājas daudzi vērtīgi rakstu ruļļi. Varbūt tu gribētu izlasīt to Alagēzijas vēsturi, kurā ar Galbatoriksa roku nav izdarītas izmaiņas?

Piepeši Eragonā uzvilnīja atmiņas par to, kā Broms viņam mācīja lasīt. Jauneklis pat sāka apsvērt, vai vēl vispār prot lasīt. Bija pagājis ilgs laiks, kopš viņš bija redzējis kādu rakstītu vārdu.

-   Jā, iesim uz bibliotēku.

-    Ļoti labi.

Pēc brokastīm Oriks veda Eragonu cauri neskaitāmiem gaiteņiem līdz izvēlētajam galamērķim. Kad viņi nonāca pie bibliotēkas velvētās arkas, Eragons cienīgi izgāja tai cauri.

Telpa viņam atgādināja mežu. Graciozu kolonnu rindas stiepās līdz tumšiem, velvētiem griestiem piecus stāvus aug­stāk. Starp pīlāriem cieši cita pie citas stāvēja melna marmora grāmatu kastes. Sienas klāja rakstu ruļļu plaukti; pie šaurajām ejām starp tiem varēja nokļūt pa trim vītņu kāpnēm. Gar sienu vienādos attālumos bija nolikti krāsaini akmens soli un starp tiem mazi galdiņi, kuru pamatne saplūda ar grīdu.

Telpā glabājās milzum daudz grāmatu un rakstu ruļļu.

-    Tā ir īstenā liecība par mūsu rasi, Oriks teica. Šeit gla­bājas mūsu dižāko valdnieku un zinātnieku raksti no seniem laikiem līdz mūsu dienām. Ir ieskaņotas mūsu mūziķu sacerētās dziesmas un saglabāti rakstnieku radītie stāsti. Šī bibliotēka, iespējams, ir mūsu lielākais dārgums. Tomēr šeit glabājas ne tikai mūsu gara darbi bibliotēkā apkopots arī cilvēku veikums. Tava rase nav sena, taču jūs esat ražīgi rakstītāji. Mums nav gandrīz nekā no elfu radītā. Viņi dedzīgi sargā savus noslēpu­mus.

-   Cik ilgi es šeit drīkstu palikt? Eragons vaicāja, virzīda­mies tuvāk plauktiem.

-   Tik ilgi, cik vēlies. Ja tev rodas kādi jautājumi, nāc pie manis.

Eragons priecīgs aplūkoja sējumus, sniedzoties pēc grāma­tām ar interesantiem vākiem vai saturu. Pārsteidzošā kārtā rūķi lietoja tās pašas rūnu zīmes kā cilvēki. Puisim noplaka dūša, kad atklājās, ka lasīt pēc tam, kad vairāki mēneši pava­dīti bez grāmatām, ir kļuvis grūtāk. Viņš pārlapoja grāmatu pēc grāmatas, lēnām virzīdamies plašās bibliotēkas dzīlēs. Galu galā Eragons pilnībā iegrima Dondara desmitā rūķu vald­nieka poēmu tulkojumā.

Kamēr viņš iedziļinājās dzejas rindās, aiz grāmatplaukta atskanēja nepazīstamu soļu dipoņa. Puisi satrauca šī skaņa, tomēr viņš norāja sevi par muļķību viņš taču nevarēja būt vienīgais cilvēks bibliotēkā. Tomēr jauneklis klusi nolika vietā grāmatu un aizlavījās prom, sajuzdams tuvumā briesmas. Pārāk bieži viņš bija nonācis slazdā, lai nepievērstu uzmanību savām aizdomām. Tad zēns atkal izdzirdēja soļus tikai šobrīd gājēji jau bija divi. Nobažījies viņš metās uz ejas pusi, cenzdamies atcerēties, kur sēdēja Oriks. Pūķa Jātnieks apgāja ap stūri un gandrīz saskrējās ar dvīņiem.

Dvīņi stāvēja plecu pie pleca, un viņu bālajās sejās vīdēja nenosakāma izteiksme. Melnās čūsku acis urbās zēnā. Abu rokas, noslēptas plato, purpursarkano tērpu krokās, viegli sakustējās. Dvīņi palocījās, taču šī kustība bija izsmejoša un nevērīga.