Eragons

Eragons pateicās un sāka izģērbties. Būt vienam tik dziļi pazemē likās nomācoši, un zemie akmens griesti šo sajūtu vēl jo vairāk pastiprināja. Viņš aši noģērbās un nosalis ātri izskrēja cauri mazajām durtiņām, nonākot dziļā tumsā. Eragons taus­tījās uz priekšu, līdz kājas sajuta siltu ūdeni un augums lēnām iegremdējās tajā.

Baseina ūdens bija mazliet sāļš, taču glāsmains un mierīgs. Kādu mirkli viņš baidījās aizpeldēt pārāk tālu no durvīm, taču drīz vien atklāja, ka ūdens sniedzas tikai līdz viduklim. Eragons taustījās gar slidenu sienu un atrada ziepju gabalu un suku, ar ko nomazgāties. Pēc tam viņš slīdēja pa ūdens virsmu un izbaudīja tā siltumu.

Izkāpis no ūdens un vēl pilēdams, viņš nonāca gaišā ista­bā, kur bija nolikts dvielis, smalks lina krekls un bikšu pāris. Drēbes derēja gana labi, un viņš apmierināts izgāja ārā tunelī.

Oriks jau viņu gaidīja ar pīpi rokā. Abi kopā sāka kāpt pa kāpnēm, lai atgrieztos Troņheimā, līdz nonāca pašā tā virsotnē. Eragons skatījās uz pilsētkalna smaili un domās pasauca Safīru. Kad viņa nolaidās lejā no pūķu apmetnes, puisis vaicāja:

-    Kā jūs sazināties ar ļaudīm Troņheimas pašā virsotnē?

Oriks iesmējās:

-   To mēs atrisinājām jau pirms kāda laika. Varbūt nepama­nīji, taču aiz atklātajām arkām, kas iezīmē katru stāvu, atrodas kāpņu telpa, kurā ap Troņheimas centrālo telpu vijas kāpnes līdz pašai pūķu apmetnei un virs Isidara Mitrima. Mēs to dēvē­jam par Volturinu nebeidzamajām kāpnēm. Skriet augšā vai lejā ārkārtas gadījumā ir par lēnu, un kāpnes arī nav diez ko ērtas parastai kāpšanai. Tādēļ mēs lietojam lāpas, lai nodotu ziņu. Ir arī kāds pārvietošanās veids, tomēr to izmanto ļoti reti. Kad cēla Volturinu, tam līdzās tika izcirsta pulēta rene. Tā kalpo par milzīgu slīdceļu kalna augstumā.

Eragona lūpas savilkās smaidā. Vai tas ir bīstams?

-    Nemaz nedomā to izmēģināt. Slīdceļu būvēja rūķu vajadzī­bām, un cilvēkiem tas ir par šauru. Ja tu noslīdēsi no tā, tevi var uzmest uz kāpnēm vai pret arkām un, iespējams, pat kādā tukšā vietā.

Satīra nolaidās šķēpa sviediena attālumā, un viņas zvīņas sausi nočabēja. Kad pūķis pasveicināja Eragonu, cilvēku un rūķu bars izskrēja ārā no Troņheimas, ziņkārīgi pulcējās pūķim apkārt un sačukstējās. Eragons satraukti vēroja, kā pūlis kļūst aizvien lielāks.

-    Labāk ej, Oriks mudināja, bukņīdams puisi uz priekšu. Satiksimies pie šiem vārtiem rīt no rīta. Es tevi gaidīšu.

Eragons vilcinājās un prasīja: Kā es zināšu, ka pienācis rīts?

-    Es aizsūtīšu kādu, lai tevi pamodina. Tagad ej! Eragons negribīgi piekrita un devās cauri murdošajam pūlim, kas bija apstājis Safīru, un uzlēca pūķim mugurā.

Pirms Safīra pacēlās gaisā, pūļa priekšā iznāca veca sieviņa un dedzīgi satvēra Eragona kāju. Viņš centās izrauties, taču sievietes roka ap viņa potīti turējās kā dzelzs ķetna puisis nespēja atbrīvoties no viņas stingrā tvēriena. Sieviņa neatrau­damās skatījās jauneklī ar kvēlojošām acīm, kuras apņēma dzīves rūpju izvagotas krunkas vīstošā āda nokarājās pār noļukušajiem vaigiem. Uz viņas kreisās rokas gulēja noskrandis vīstoklis.

Eragons sabijies vaicāja:

-    Ko tu vēlies?

Sieviete pacēla roku, un no sainīša noslīdēja auduma gabals, atklājot bērna seju. Sieviete ierunājās aizsmakušā un izmisušā balsī:

-    Bērnam nav vecāku nav neviena, izņemot mani, kas par viņu rūpētos, taču es esmu vārga. Argetlam, svētī viņu ar savu spēku. Svētī viņu, lai meitene ir laimīga!

Eragons bezpalīdzīgi palūkojās uz Oriku, taču rūķis vienīgi piesardzīgi vēroja notiekošo. Pūlis apklusa, gaidīdams Eragona atbildi. Sievietes skatiens bija cieši piekalts Eragonam.

-    Svētī viņu, Argetlam, svētī, viņa atkārtoja.

Eragons nekad nevienu nebija svētījis. Alagēzijā neviens ar vieglu roku nedeva svētību, jo kaut kas varēja noiet greizi un nodarīt vairāk ļaunuma nekā labuma. Ir sevišķi tad, ja vārdi tika izrunāti ar ļaunu nolūku vai arī ar pārliecības trūkumu. Vai man ir tiesības uzņemties šādu atbildību ? viņš sevī prātoja.

-    Svētī viņu, Argetlam, svētī.

Pēkšņi izlēmis, viņš meklēja teikumu vai izteicienu, ko va­rētu izmantot šajā situācijā. Nekas prātīgs galvā nenāca, līdz viņš iedomājās par seno valodu. Tā būtu patiesa svētība izrunā­ta ar spēka vārdiem, izrunāta ar tāda lūpām, kam piemīt spēks.

Viņš paliecās uz priekšu un sakopoja gaismu uz savas labās rokas. Uzlikdams plaukstu uz bērna pieres, viņš uzsvērti sacīja:

-   Atra guļai un ilian tauthr ono un atra ono waise skolir frā rauthr.

Pēc vārdu izrunāšanas viņš sajutās ārkārtīgi noguris, it kā būtu licis lietā kādu burvestību. Viņš lēnām noņēma mirdzošo plaukstu un teica sievietei:

-    Tas ir viss, ko varu viņas labā darīt. Ja ir kādi vārdi, kas var novērst ļaunu likteni, šie ir īstie.

-    Paldies, Argetlam, viņa nočukstēja, viegli palocīdamās. Vecā sieviete atkal sāka vīstīt bērnu, taču Satīra nosprauslājās un pieliecās, līdz tās galva atradās tieši virs bērna. Sieviete sastinga, no bailēm nespēdama pat paelpot. Safīra pielieca galvu un ar deguna galiņu paberzēja bērna pierīti starp uzacīm un, pabeigusi darāmo, līgani pagāja nost.