Eragons

Ar mani viss būs kārtībā, Safira mierinoši sacīja. Marmora ala ir drošāka par visām vietām, kur līdz šim esam bijuši.

Iespējams… Kā tu domā, vai ar Murtagu viss būs kārtībā?

Ažihads šķiet godavīrs. Ja vien Murtags negrasīsies bēgt, šaubos, vai viņam notiks kas ļauns.

Eragons sakrustoja rokas, negribēdams turpināt sarunu. Viņš bija samulsis par tik straujo apstākļu maiņu kopš vakar­dienas. Trakā bēgšana no Gileadas beidzot bija beigusies, bet viņa augums vēl aizvien tiecās skriet un jāt.

-    Kur ir mūsu zirgi?

-    Staļļos pie vārtiem. Mēs varam viņus apciemot, pirms dodamies prom no Troņheimas.

Viņi izgāja no Troņheimas pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem bija iegājuši. Zelta grifi mirdzēja krāsainās gaismās, kas spīdēja no daudzajām laternām. Saule bija aizvirzījusies citur, kamēr Eragons sarunājās ar Ažihadu, un gaisma vairs neplūda caur krātera atvērumu. Bez šiem stariem dobjā kalna iekšiene bija samtaini melna. Vienīgais gaismas avots bija Troņheimā, kas spoži mirdzēja. Pilsētkalna starojums izgaismoja apkārtni daudzu simtu pēdu attālumā.

Oriks norādīja uz Troņheimas balto smaili un vērsās pie Safiras:

-    Tur tevi gaidīs svaiga gaļa un skaidrs kalnu ūdens. Tu vari palikt kādā alā. Tiklīdz tu vienu būsi izvēlējusies, tur tiks novietota guļvieta un neviens tevi netraucēs.

-   Man likās, ka mēs dosimies kopā. Es negribu dzīvot šķirti no Safiras, Eragons iebilda.

Oriks pagriezās pret viņu un sacīja:

-   Jātniek Eragon, es darīšu visu iespējamo, lai sagādātu tev ērtības, tomēr būs daudz labāk, ja Safira pagaidīs pūķu apmet­nē, iekams tu paēd. Tuneļi uz banketa zāli nav tik lieli, lai viņa varētu doties kopā ar mums.

-    Kāpēc jūs nevarat man vienkārši atnest ēdienu uz apmetni?

-    Nu, Oriks sacīja ar piesardzīgu sejas izteiksmi, ēdienu gatavo lejā, un līdz smailei ir tāls ceļš ejams. Ja tu vēlies, mēs varam sūtīt kalpotāju uz apmetni, lai aiznes tev ēdienu. Kādu laiku tas prasīs, tomēr tad tu varēsi ēst kopā ar Satīru.

Viņš tiešām tā darītu, Eragons iedomājās, pārsteigts par to, ka vārdeni gatavi tik daudz darīt viņa labā. Turklāt puisim likās, ka Oriks viņu kaut kādā veidā pārbauda.

Es esmu nogurusi, Satīra sacīja, turklāt tā pūku apmetne man ir pa prātam. Ej un paēd, un tad atgriezies pie manis. Beidzot mēs varēsim atpūsties, nebaidoties no meža dzīvniekiem un karavīriem. Mēs esam pārāk ilgi cietuši no ceļa grūtībām.

Eragons domīgi paskatījās uz viņu un sacīja Orikam:

-    Es došos ēst lejā.

Rūķis apmierināti pasmaidīja. Eragons atsēja Safiras seglus, lai viņa varētu ērti apgulties. Vai tu paņemsi Zaroku sev līdzi ?

Jā, viņa piekrita un paņēma zobenu un seglus savos nagos. Tomēr lai stops paliek pie tevis. Mums jāuzticas cilvēkiem, taču nedrīkstam būt muļķīgi.

Zinu jau, viņš satraucies sacīja. Ar spēcīgu grūdienu Safira pacēlās no zemes, sakuļot mierīgo gaisu. Vienmērīgie spārnu vēzieni bija vienīgā tumsā dzirdamā skaņa. Kad viņa pazuda aiz Troņheimas virsotnes malas, Oriks gari nopūtās:

-    Eh, puis, tu gan esi laimīgs. Mani pēkšņi sagrāba tādas ilgas pēc plašām debesīm un augstiem kalniem, un es gribētu medīt kā vanags. Tomēr manas kājas stingrāk stāv uz zemes un vēl labāk zem tās.

Viņš skaļi sasita plaukstas.

-    Es pavisam esmu aizmirsis savus namatēva pienākumus. Atceros, ka neesi ēdis kopš tām nožēlojamām vakariņām, kuras dvīņi atzina par labām, lai jums pasniegtu. Nāc, iesim sameklēt pavārus un palūgsim viņiem maizi un gaļu!

Eragons sekoja rūķim atpakaļ uz Troņheimu cauri gaiteņu labirintam, kamēr nonāca līdz garai istabai, kurā garās rindās stāvēja akmens galdi tik augsti, lai rūķiem pie tiem būtu ērti. Aiz garas letes ziepjakmens krāsnīs kvēloja uguns.

Oriks nepazīstamā valodā nobēra vārdus kādam tuklam rūķim ar sārtu seju, kurš aši pasniedza viņiem akmens šķīvjus ar kūpošām sēnēm un zivi. Tad Oriks vedināja Eragonu vairā­kus kāpņu posmus uz augšu uz mazu nišu, kas bija izgrebta Troņheimas ārējā sienā. Viņi apsēdās sakrustotām kājām, un Eragons bez vārda runas sniedzās pēc ēdiena.

Kad abi bija iztukšojuši savus šķīvjus, Oriks apmierināti nopūtās un izvilka garu, rievainu pīpi. Viņš to aizkūpināja un sacīja:

-   Pienācīga maltīte, tomēr nenāktu par ļaunu kāds malks medalus, lai to visu noskalotu lejā.

Eragons aplūkoja apkārtni.

-    Vai jūs Farthendurā iekopjat laukus?

-   Nē, šeit pietiek saules gaismas tikai ķērpjiem, sēnēm un sūnām. Troņheimā nespēj izdzīvot bez piegādēm no apkārtējām ielejām, un tieši tāpēc daudzi no mums izvēlas dzīvot kaut kur citur Beoru kalnos.

-    Tātad ir vēl arī citas rūķu pilsētas?

-    Ne tik daudz, cik mēs vēlētos. Troņheimā ir lielākā no visām. Viņš atspiedās pret elkoni un dziļi ievilka dūmu no savas pīpes.