Eragons

-    Mums ir sargtorņi ielejas sākumā, kur jūs devāties cauri, abos Lāčzoba upes krastos. Viņi mums sūtīja dūju, lai brīdi­nātu, Ažihads paskaidroja.

Eragons prātoja, vai tā bija tā pati dūja, ko Safira gribēja apēst.

-    Kad ola un Arja pazuda, vai jūs ziņojāt par to Bromam? Viņš sacīja, ka neko par vārdeniem nebija dzirdējis.

-   Mēs mēģinājām brīdināt viņu, Ažihads sacīja, taču man ir aizdomas, ka Impērija mūsu vīrus pārtvēra un nogalināja. Citādi kāpēc lai razaki būtu devušies uz Kārvahallu? Turklāt Broms ceļoja kopā ar tevi un viņam nebija iespēju nogādāt kādu ziņu. Es atviegloti nopūtos, kad viņš man ar ziņnesi no Tērmas atsūtīja jaunumus. Es nemaz nebrīnījos, ka viņš devās pie Džeoda viņi ir seni draugi. Un Džeods viegli varēja atsūtīt ziņnesi, jo piegādā mums preces cauri Surdai.

Visi šie fakti liek uzdot nopietnus jautājumus. Kā Impērija varēja zināt, kur uzbrukt Arjai, un vēlāk mūsu ziņnešiem, kas devās uz Kārvahallu? Kā Galbatorikss uzzinājis, kuri tirgotāji palīdz vārdeniem? Džeoda darījumi ir iznīcināti, kopš jūs devā­ties prom no Tērmas, un tāpat cietuši arī pārējie uzņēmēji, kas mūs atbalsta. Katru reizi, kad kāds no viņu kuģiem dodas jūrā, tas pazūd. Rūķi mums nevar sniegt visu vajadzīgo, tāpēc vār­deniem izmisīgi nepieciešamas šīs piegādes. Man bail, ka mūsu vidū ir nodevējs vai pat vairāki, neraugoties uz mūsu pūliņiem, ko veltām, lai pārbaudītu ienākošo prātus.

Eragons iegrima dziļās pārdomās par jaunajām ziņām. Aži­hads mierīgi gaidīja, kad viņš sāks runāt, nesatraukdamies par ieilgušo klusuma brīdi. Pirmo reizi, kopš Eragons bija atradis Safiras olu, viņš saprata apkārt notiekošo. Vismaz viņš zināja, no kurienes nāca Safira un kas aptuveni sagaidāms nākotnē.

-    Ko jūs no manis gribat? viņš vaicāja.

-    Ko tu ar to domā?

-    Es gribu zināt, ko no manis sagaida Troņheimā. Jums un elfiem attiecībā uz mani ir savi plāni, taču kas notiks, ja man tie nepatiks? Jaunekļa balss ieskanējās stingrāk. Es cīnīšos, ja būs nepieciešams, priecāšos, ja būs iemesls, skumšu, kad būs sēras, un miršu, kad pienāks mans laiks… taču es nevienam neļaušu sevi izmantot pret manu gribu.

Viņš uz brīdi apklusa un tad turpināja:

-    Seno laiku Jātnieki bija taisnības sargi, kas pārraudzīja sava laika valdniekus. Es negaidu, ka man piešķirs tādas piln­varas. Šaubos, vai cilvēki pieņemtu šādu pārraudzību, ja visu savu dzīvi nav saskārušies ar to un ja vēl šādu posteni ieņemtu tāds jaunulis kā es. Tomēr man ir vara, un es to likšu lietā pēc saviem ieskatiem. Taču es gribu zināt, ko esat nodomājuši ar mani darīt. Tad es nolemšu vai piekrist piedāvājumam.

Ažihads greizi paskatījās uz viņu.

-   Ja tu būtu kāds cits un tiktos ar kādu citu vadoni, tevi nogalinātu par šādu nekaunīgu izrunāšanos. Tu laikam iedo­mājies, ka es atklāšu savus plānus tikai tāpēc, ka tu to pieprasi?

Eragons nosarka, taču nenolaida skatienu.

-    Tomēr tev ir taisnība. Tavs stāvoklis ļauj sacīt šīs lietas. Tu nevari izbēgt no šīs situācijas tevi ietekmēs tā vai citādi. Es negribētu, lai tu kļūsti par bandinieku kādas grupas mērķu sasniegšanai. Tev jāsaglabā sava brīvība, jo tajā ir tavs patie­sais spēks: spēja izvēlēties neatkarīgi no valdnieku vai vadoņu gribas. Mana vara pār tevi būs ierobežota, tomēr, manuprāt, tā ir labāk. Grūtākais ir pārliecināties, lai tie, kam pieder vara, iekļauj tevi savās pārrunās.

Turklāt, neraugoties uz taviem protestiem, šejienieši gaida no tevis noteiktas lietas. Viņi ieradīsies pie tevis ar savām pro­blēmām arī ar nenozīmīgām un pieprasīs, lai tu tās atrisini.

Ažihads pieliecās uz priekšu un turpināja uzsvērti nopietnā balsī:

-    Tu sastapsies ar gadījumiem, kad kāda cilvēka nākotne būs tavās rokās… un viens tavs vārds viņu dzīvi pārvērtīs laimē vai postā. Jaunas sievietes lūgs tavu padomu, ar ko viņām vaja­dzētu precēties un daudzas gribēs apprecēt tevi -, bet veci vīri jautās, kurš no viņu bērniem ir pelnījis saņemt mantojumu. Tev būs jābūt laipnam un gudram ar ikvienu no viņiem, jo viņi tev uzticēsies. Tu nedrīkstēsi runāt vieglprātīgi vai neapdomīgi, jo tavi vārdi ietekmēs daudz lielākā mērā, nekā būsi domājis.

Ažihads atliecās atpakaļ ar aizplīvurotu skatienu.

-   Vadoņa slogs ir atbildība par tiem cilvēkiem, kas tev ir uzticējušies. Esmu saskāries ar to kopš dienas, kad mani izvē­lēja par vārdenu vadoni. Piesargies. Es nepieļaušu netaisnību. Neraizējies par savu jaunību un pieredzes trūkumu tas ātri pazudīs.

Eragons nemaz nepriecājās par to, ka cilvēki nāks viņam prasīt padomu.

-    Taču tu vēl aizvien man nepateici, ko es šeit darīšu.

-    Pagaidām neko. Tu pievārēji vairāk nekā simttrīsdesmit līgas astoņās dienās veikums, ar kuru var lepoties. Esmu pārliecināts, ka tagad vēlies atpūsties. Kad būsi atguvies, mēs pārbaudīsim tavas zināšanas par ieročiem un maģiju. Pēc tam nu, es izklāstīšu pieejamās iespējas un tev būs jāizlemj, kādu virzienu izvēlēties.

-    Kas notiks ar Murtagu? Eragons asi apvaicājās.

Ažihada seja sadrūvējās. Viņš pasniedzās zem galda un