Eragons

izvilka Zaroku. Zobena pulētā maksts gaismā spīdēja. Ažihads pārvilka plaukstu pār to, kavēdamies pie iegravētā paraksta.

-     Viņam būs jāpaliek šeit, līdz ļaus dvīņiem ieskatīties savā prātā.

-    Jūs nevarat ieslodzīt viņu cietumā, Eragons iebilda.

-    Viņš nav izdarījis nekādu noziegumu.

-   Mēs nevaram palaist viņu brīvībā, nebūdami pārliecināti, ka viņš nevērsīsies pret mums. Nevainīgs vai ne, bet mums viņš var būt tikpat bīstams kā reiz viņa tēvs, Ažihads skumji sacīja.

Eragons saprata, ka nespēs pārliecināt Ažihadu par to, ka tam nav taisnība, turklāt arī pats uzskatīja, ka vadoņa aizdo­mām bija pamats.

-    Kā tu pazini viņa balsi?

-    Es reiz satiku viņa tēvu, Ažihads strupi attrauca. Viņš paplīkšķināja pa Zaroka rokturi. Kaut Broms man būtu patei­cis, ka paņēmis Morzana zobenu. Es tev ieteiktu to nenēsāt

Farthendurā. Daudzi šejienieši atceras Morzana laiku ar naidu, jo īpaši rūķi.

-    Es to ņemšu vērā, Eragons apsolīja.

Ažihads atdeva viņam Zaroku.

-    Zobens man atgādināja, ka pie manis vēl ir Broma gredzens, ko viņš atsūtīja par zīmi, ka ir īstais cilvēks. Es to glabāju, līdz viņš atgriezīsies Troņheimā. Tagad, kad viņš ir miris, gredzens pieder tev. Man liekas, viņš gribētu, lai tev to atdodu.

Viņš atvēra galda atvilktni un izņēma gredzenu.

Eragons ar pateicību to pieņēma. Simbols, kas bija iegra­vēts safira virspusē, bija tieši tāds pats kā tetovējums uz Arjas pleca. Viņš uzvilka gredzenu rādītājpirkstā, priecādamies, kā tas zaigoja gaismā.

-    Es… man tas ir liels gods, viņš nomurmināja.

Ažihads drūmi palocīja galvu, tad atstūma krēslu un piecē­lās. Viņš nostājās pretī Satīrai un ierunājās valdonīgā balsī:

-    Nedomā, ka esmu tevi piemirsis, ak, diženais pūķi. Es to visu stāstīju ne tikai Eragona, bet arī tevis dēļ. Turklāt ir sva­rīgi, ka tu to visu zini, jo tev viņš jāsargā šajos bīstamajos lai­kos. Nenovērtē par zemu savu diženumu un arī nesaminstinies blakus viņam, jo bez tevis Eragons cietīs neveiksmi.

Safira nolaida galvu, līdz viņu acis bija vienā līmenī, un rau­dzījās Ažihadā ar savām melnajām acu zīlītēm. Viņi klusi nopē­tīja viens otru, un neviens no abiem nepamirkšķināja. Ažihads sakustējās pirmais. Viņš nolaida acis un klusi sacīja:

-    Man tiešām ir liels gods tikties ar tevi.

Viņš derēs, Safira cieņpilni atzina. Viņa pagrieza galvu pret Eragona seju. Pasaki viņam, ka apbrīnoju gan Troņheimu, gan ari viņu. Impērija pareizi dara, ka baidās no viņa. Tomēr dari viņam zināmu ja viņš nolemtu tevi nogalināt, es sagrautu Troņheimu un saplēstu viņu gabalos ar saviem zobiem.

Eragons vilcinājās nodot ziņu, pārsteigts par niknumu viņas balsī, tad pastāstīja pūķa teikto. Ažihads nopietni paskatījās uz viņu.

-   Neko mazāku es ari negaidīju no tik cildena pūķa, tomēr šaubos, vai tu tiktu garām dvīņiem.

Safīra izsmējīgi nosprauslojās. Ha!

Eragons zināja, ko viņa domā, tādēļ sacīja:

-    Tad jau viņiem ir jābūt daudz spēcīgākiem, nekā viņi izskatās. Domāju, ka viņi krietni nobītos, ja reiz saskartos ar pūķa dusmām. Viņi abi varbūt varētu pievārēt mani, bet Safiru gan ne. Tev jāzina, ka Jātnieka pūķis spēcina pārinieka ma­ģiju un tā ir daudz varenāka, nekā pieejama parastam burvim. Tādēļ arī Broms bija vājāks par mani. Man šķiet, ka Jātnieku prombūtnes laikā dvīņi ir pārvērtējuši savu spēku.

Ažihads izskatījās iztrūcies.

-    Broms tika uzskatīts par mūsu spēcīgāko burvi. Tikai elfi bija spēcīgāki par viņu. Ja tevis teiktais ir patiesība, mums būs jāpārdomā daudzas lietas. Viņš palocījās Safiras priekšā. Tādēļ es priecājos, ka man nevajadzēja nodarīt kādam nojums ļaunumu. Safira atbildot pielieca galvu.

Ažihads iztaisnojās; viņa seja kļuva pavēlnieciska, un viņš iesaucās:

-    Orik!

Rūķis iesteidzās istabā un nostājās pie galda, sakrustojis rokas. Ažihads sarauca pieri, kļūdams manāmi nīgrs.

-   Tu man sagādāji pamatīgas problēmas, Orik. Visu rītu man bija jānoklausās, kā viens no dvīņiem sūdzas par tavu nepakļau­šanos pavēlēm. Viņi neliksies mierā, līdz tu tiksi sodīts. Diemžēl viņiem ir taisnība. Tā ir nopietna problēma, un to nevar ignorēt. Tas laiks ir pienācis.

Oriks uzmeta ašu skatienu Eragonam, tomēr no rūķa sejas neko nevarēja noprast. Viņš sāka ātri runāt griezīgā balsī:

-Kuļļi jau gandrīz bija aplenkuši Kostamernas ezeru. Viņi šāva bultas uz pūķi, Eragonu un Murtagu, taču dvīņi neko nepasāka, lai apstādinātu uzbrukumu. Tā vilcināšanās viņi atteicās atvērt vārtus, lai arī mēs redzējām, kā Eragons izklie­dza atvēršanās vārdus otrpus ūdenskritumam. Un viņi negri­bēja neko darīt, kad Eragons neuzpeldēja virs ūdens. Varbūt es nerīkojos pareizi, tomēr nevarēju pieļaut, ka Jātnieks iet bojā.

-   Man nepietika spēka, lai izkļūtu no ūdens, Eragons paskaidroja. Es noslīktu, ja viņš mani neizvilktu.

Ažihads uzmeta jauneklim skatienu, tad nopietni turpināja Orika izvaicāšanu:

-    Un vēlāk kāpēc tu iebildi viņiem?

Oriks aizsargājoties pacēla zodu.

-   Es uzskatīju, ka nav pareizi ar varu ieiet Murtaga prātā. Tomēr es viņus neapturētu, ja zinātu, kas viņš ir.