Eragons

-    Nē, tu darīji pareizi, tomēr būtu vienkāršāk, ja tu to neda­rītu. Mums nav tiesību ielauzties cilvēku prātā, lai kas viņi arī būtu. Ažihads pakasīja savu biezo bārdu. Tava rīcība bija cildena, tomēr tu nepakļāvies sava tiešā komandiera pavēlei. Sods par šādu rīcību vienmēr bijusi nāve.

Orika mugura saspringa.

-   Tu nedrīksti viņu par to nogalināt! Viņš tikai palīdzēja man, Eragons izsaucās.

-    Tev nav tiesību iejaukties, Ažihads strupi atcirta. Oriks ir pārkāpis likumu, un sekas būs sods. Eragons atkal sāka iebilst, taču Ažihads apturēja viņu, paceldams roku.

-    Taču tev ir taisnība. Ņemot vērā apstākļus, sods tiks mīk­stināts. Orik, kopš šā brīža tu tiec atstādināts no aktīvā kara­dienesta un tev ir aizliegts iesaistīties jebkurā militārā operācijā manā virsvadībā. Vai skaidrs?

Orika seja sadrūma, un viņš izskatījās samulsis. Viņš strupi pamāja ar galvu un sacīja: Jā.

-    Turklāt, tā kā tev nav aktīvu pienākumu, es tevi norī­koju pavadīt Eragonu un Safiru, kamēr viņi šeit uzturēsies. Tev jāpārliecinās, vai viņi jūtas ērti. Safira dzīvos virs Isidara Mitrima Zvaigžņu Rozes. Eragons var izvēlēties dzīvesvietu, kur vien vēlas. Kad viņš atgūsies no sava ceļojuma, aizved viņu uz mācību lauku. Viņu tur jau gaida, Ažihads noslēdza savu runu ar nebēdnīgu dzirksteli acīs.

Oriks zemu paklanījās.

-    Sapratu.

-    Ļoti labi, tad jūs visi varat iet. Kad ejat ārā, pasaki, lai

ienāk dvīni.

Eragons palocījās un jau sataisījās uz promiešanu, kad apvai­cājās:

-    Kur es varētu satikt Arju? Es labprāt apciemotu viņu.

-   Nevienam nav ļauts apciemot viņu. Tev būs jāgaida, līdz viņa atnāks pie tevis.

Ažihads skatījās uz savu galdu, norādīdams, ka saruna pa­beigta.

53. NODAĻA Svētī bērnu, Argetlam!

Eragons gaiteni izstaipījās mugura bija stīva no ilgās sēdē­šanas. Viņam aiz muguras dvīņi iegāja Ažihada kabinetā un aizvēra durvis. Eragons paskatījās uz Oriku.

-    Piedod, ka manis dēļ tev ir nepatikšanas, viņš atvainojās.

-    Nesatraucies, Oriks noņurdēja, paraustīdams bārdu. Ažihads iedeva man to, ko es gribēju.

Pat Safira bija pārsteigta par šo paziņojumu.

-    Ko tu gribi teikt? Eragons vaicāja. Tu nevari pieda­līties mācībās vai kaujās, un tev jāsargā mani. Kā tu varēji to gribēt?

Rūķis mierīgi ieskatījās viņam acīs.

-    Ažihads ir labs vadonis. Viņš saprot, kā ievērot likumu, tomēr arī būt taisnīgam. Es saņēmu sodu par nepakļaušanos viņa virsvadībai, tomēr es esmu arī Hrotgara padotais. Viņa virsvadībā man ir brīvas tiesības darīt, ko vien vēlos.

Eragons saprata, ka nav prātīgi aizmirst Orika dubultpakļautību un varas dalījumu Troņheimā.

-    Tad jau Ažihads tevi ielicis nozīmīgā postenī.

Oriks iesmējās: Tieši tā, un dvīņiem nav par ko sūdzē­ties. Protams, viņi būs aizkaitināti. Ažihads ir ciets rieksts. Nāc, puis, gan jau esi izbadējies. Un mums jāievieto stallī tavs pūķis.

Safira nošņācās. Eragons aši piebilda:

-   Viņu sauc Safira.

Oriks paklanījās viņai.

-   Atvainojiet. Es ņemšu vērā un atcerēšos. Tad viņš paņē­ma no sienas oranžu lampu un veda viņus tālāk pa gaiteni.

-   Vai citi Farthendurā ari spēj lietot maģiju? Eragons apvaicājās, mēģinādams turēties līdzi rūķa ātrajam solim. Viņš uzmanīgi nesa Zaroku rokās, ar plaukstu piesegdams simbolu uz maksts.

-    Tikai daži, sacīja Oriks, paraustīdams plecus zem bru­ņām. Turklāt tie prot tik vien kā izārstēt nobrāzumus. Viņi visi tagad aizvesti pie Arjas lai viņu izārstētu, vajadzīgs liels spēks.

-    Dvīņu gan tur nav.

-    Jā jau, jā, Oriks noņurdēja. Viņa tāpat negribētu abu palīdzību. Dvīņu māksla nav dziedēt. Viņu talants ir shēmu izstrādāšana un plānu perināšana, lai nodarītu citiem kaitē­jumu. Deinors, Ažihada priekšgājējs, ļāva abiem pievienoties vārdeniem, jo viņam bija nepieciešams šo atbalsts… neviens nevar pretoties Impērijai, ja tam nav tādu burvju, kas spēj burt kaujas laukā. Viņi abi ir nejauks pāris, taču vajadzīgs.

Viņi iegāja vienā no četriem tuneļiem, kas sadalīja Troņheimu. Cilvēku un rūķu bari steidzās pa to turpu šurpu, un skaļās bal­sis atbalsojās no pulētās grīdas. Tiklīdz gājēji ieraudzīja Safīru, sarunas pēkšņi aprāvās un pūķim pievērsās simtiem acu. Oriks likās skatītājus neredzam un pagriezās pa kreisi, dodamies uz Troņheimas tālākajiem vārtiem.

-    Kurp mēs ejam? Eragons jautāja.

-   Ārpus šīm sienām, lai Safīra varētu lidot uz pūķu apmetnes vietu virs Isidara Mitrima. Pūķu apmetnes vietā nav jumta Troņheimas virsotnē paveras debesis, jo tā ir atvērta, tāpat kā Farthenduras virsotne, tādēļ viņa, tas ir, tu, Safīra, varēsi lidot tieši uz pūķu mājvietu. Tur Jātnieki mēdza apmesties, kad cie­mojās Troņheimā.

-   Vai bez jumta tur nebūs auksts un mitrs? Eragons taujāja.

-    Nē jau, Oriks papurināja galvu. Farthendura sargā mūs no sniega un lietus. Tie šeit vienkārši nevar iekļūt. Turklāt apmetnes sienās ir izcirstas marmora alas pūķiem, tajās ir mājīgi. Jābaidās vienīgi no lāstekām. Gadījies dzirdēt, ka tās var pārcirst zirgu uz pusēm.