Eragons

Eragonam nemaz netikās dalīties savos piedzīvojumos ar svešinieku, taču Ažihads bija pacietīgs. Sāc nu, Safīra maigi paskubināja. Eragons iekārtojās un sāka stāstīt. Sākumā viņš jutās neērti, taču pamazām kļuva drošāks. Safīra palīdzēja viņam atcerēties notikušo, brīžiem iestarpinādama kādu vārdu arī no savas puses. Ažihads visu laiku uzmanīgi klausījās.

Eragons runāja stundām ilgi, bieži vien labu brīdi klusē­dams. Viņš pastāstīja Ažihadam par Tērmu, tomēr Andželas pareģojumus un to, kā viņi abi ar Bromu atrada razakus, puisis paturēja pie sevis. Viņš pat atstāstīja savus sapņus par Arju. Kad viņš nonāca līdz Gileadai un pieminēja Ēnu, Ažihada seja nocietinājās un viņš aizdomājies atslīga krēslā.

Kad Eragons beidza savu stāstu, viņš brīdi klusēja, pārdo­mādams visu notikušo. Ažihads piecēlās, salika rokas aiz mugu­ras un izklaidīgi pētīja grāmatas kādā no plauktiem. Pēc brīža viņš atgriezās pie sava rakstāmgalda.

-    Broma nāve ir milzīgs zaudējums. Viņš bija man tuvs draugs un spēcīgs vārdenu sabiedrotais. Viņš mūs daudzreiz ir glābis no iznīcības, viņam pietika drosmes un gudrības. Arī tagad, kad Broms ir miris, viņš devis mums to, kas var nodro­šināt veiksmi, tevi.

-    Bet ko jūs no manis gaidāt? Eragons gribēja zināt.

-    Es tev paskaidrošu to gari un plaši, Ažihads atbildēja,

-     taču šobrīd ir daudz svarīgākas lietas, kas mums jāpaveic. Jaunās ziņas par urgļu savienību ar Impēriju ir ļoti nopiet­nas. Ja Galbatorikss pulcē urgļu armiju, lai mūs iznīcinātu, vārdeniem pienāks grūti laiki un uz likteņa svariem tiks likta mūsu izdzīvošana, kaut arī liela daļa mūsējo ir pasargāti šeit Farthendurā. Kā gan Jātnieks, lai arī tik ļauns kā Galbatorikss, varēja iedomāties noslēgt vienošanos ar tādiem monstriem! Tā nudien ir vājprāta pazīme. Man bail pat iedomāties, ko Galbatorikss tiem apsolījis par viņu uzticību. Turklāt vēl Ēna. Vai vari viņu aprakstīt?

Eragons pamāja.

-Viņš bija garš, tievs un ļoti bāls, ar sarkanām acīm un matiem. Viss viņa apģērbs bija melns.

-    Un kāds bija viņa zobens? Ažihads sasprindzis vaicāja.

-    Vai tu to redzēji? Vai tam bija gara skramba uz asmens?

-    Jā, Eragons pārsteigts attrauca, kā tu to zini?

-   Es to apskatīju, kad mēģināju izgriezt viņam sirdi, Ažihads sacīja ar drūmu smaidu. Viņu sauc Durza viens no ļaunā­kajiem un viltīgākajiem nezvēriem, kāds jebkad nonācis uz šīs zemes. Viņš ir labs kalps Galbatoriksam un bīstams ienaidnieks mums. Tu saki, ka jūs nogalinājāt viņu? Kā tas notika?

Eragons atcerējās ļoti precīzi:

-    Murtags iešāva viņam divreiz. Pirmā bulta tam trāpīja plecā, bet otra starp acīm.

-    Es jau baidījos no tā, Ažihads, saraucis pieri, sacīja. Jūs viņu nenogalinājāt. Ēnas var nogalināt, tikai trāpot tieši sirdī. Viss pārējais tiem tikai liks pazust, un tad tie parādīsies kaut kur citur spoka izskatā. Tas nav patīkams process, bet Durza izdzīvos un atgriezīsies vēl stiprāks.

Telpā iestājās drūms klusums, kas līdzinājās brīdim pirms vētras. Tad Ažihads piebilda:

-    Eragon, tu esi mīkla, neviens nezina, kā to atrisināt. Visi zina, ko grib vārdeni vai urgļi, vai pat Galbatorikss, taču neviens nezina, ko tu gribi. Un tas dara tevi bīstamu, jo īpaši Galbatoriksam. Viņš baidās no tevis, jo nezina, ko tu grasies darīt turpmāk.

-   Vai arī vārdeni no manis baidās? Eragons mierīgi apvai­cājās.

-    Nē, Ažihads piesardzīgi sacīja. Mēs ceram. Taču, ja mūsu cerības neattaisnosies, tad jā mēs baidīsimies. Eragons nodūra acis. Tev jāsaprot, ka atrodies neparastā situācijā. Dažādi spēki vēlas, lai tu kalpo vienīgi viņu interesēm un nevie­nam citam. Brīdī, kad tu ienāci pa Farthenduras vārtiem, viņu ietekme un vara sāka iespaidot tevi.

-   Arī tavējā? Eragons vaicāja.

Ažihads iesmējās, tomēr viņa acis bija un palika skadras.

-   Arī manējā. Tev būtu jāzina dažas lietas: pirmām kārtām kā Safiras ola nokļuva Korē. Vai Broms tev kādreiz ir stāstījis, kas notika ar pūķa olu, kad to atgādāja uz šejieni?

-   Nē, Eragons sacīja, uzmetot skatu Safīrai. Viņa samirk­šķināja acis un pašaudīja mēli.

Ažihads paplīkšķināja pa galdu, pirms sāka stāstīt.

-   Kad Broms atnesa olu vārdeniem, visi bija ļoti norūpējušies par tās likteni. Mēs visi domājām, ka pūķi ir iznīdēti. Rūķi bija noraizējušies par to, lai nākotnes Jātnieks būtu sabiedrotais. Tomēr daudzi no viņiem neatbalstīja jaunu Jātnieku rašanos vispār, bet vārdeni un elfi bija personīgi ieinteresēti. Iemesls bija samērā vienkāršs: visas vēstures gaitā Jātnieki bijuši vai nu elfi, vai cilvēki. Nekad nav bijis rūķu izcelsmes Jātnieka.

Galbatoriksa nodevības dēļ elfi negribēja, lai kāds no vārde­niem uzņemtos atbildību par olu; viņi baidījās, ka pūķis varētu izšķilties kādam cilvēkam ar tikpat nestabilu prātu. Situācija bija sarežģīta, jo abas puses gribēja pašas savu Jātnieku. Rūķi tikai vēl jo vairāk apgrūtināja situāciju, nemitīgi strīdoties gan ar elfiem, gan arī ar cilvēkiem. Saspīlējums auga. Atskanēja draudi, kurus vēlāk abas puses nožēloja. Un tieši tad Broms pie­dāvāja kompromisu, kas visām pusēm šķita labākais risinājums.