Eragons

Murtags nedroši pakļāvās, šaudīdams skatienu starp Ažihadu un dvīņiem.

-    Novelc kreklu, Ažihads pavēlēja. Paraustījis plecus, Mur­tags novilka savu tuniku.

-    Tagad pagriezies. Kad viņš pagriezās sāņus, gaisma apspīdēja rētu uz muguras.

-    Murtags, Ažihads noelsās. Oriks pārsteigts nokrekšķi­nājās. Bez brīdinājuma Ažihads pagriezās pret dvīņiem un nodārdināja:

-    Vai jūs to zinājāt?

Dvīņi nokāra galvu.

-    Mēs atklājām viņa vārdu Eragona prātā, taču neiedomājā­mies, ka šis puisis ir Morzana dēls. Tas nekad neparādījās…

-    Un jūs man to neteicāt? Ažihads noprasīja. Viņš pacēla roku, lai apturētu paskaidrojumu plūdus. Mēs runāsim par to vēlāk.

Vadonis atkal pievērsās Murtagam.

-   Vispirms man ir jāatšķetina šis mudžeklis. Vai tu vēl aiz­vien atsakies pakļauties pārbaudei?

-    Jā, Murtags asi attrauca, ieslīdot atpakaļ savā tunikā. Es nevienu nelaidīšu savā prātā.

Ažihads atspiedās pret savu galdu.

-   Tavam lēmumam var būt nepatīkamas sekas. Ja vien dvīņi neapliecinās, ka tu mūs neapdraudi, mēs nevaram tev uzticē­ties, lai gan tu palīdzēji Eragonam vai arī tieši tāpēc… Bez šī apliecinājuma šejienieši gan rūķi, gan cilvēki saplosīs tevi gabalos, ja uzzinās par tavu klātbūtni pilsētkalnā. Man nāksies tevi turēt ieslodzījumā gan tevis, gan mūsu pašu labad. Kļūs vēl ļaunāk, kad rūķu valdnieks Hrotgars pieprasīs tevi izdot viņam. Neiedzen sevi stūrī, ja vari viegli no tā izvairīties.

Murtags ietiepīgi papurināja galvu.

-    Nē… ja es padošos, pret mani tik un tā izturēsies kā pret spitālīgo un neaizskaramo. Vienīgais, ko es vēlos, doties prom. Ja ļausiet man aiziet ar mieru, es nekad neatklāšu jūsu atraša­nās vietu Impērijai.

-    Kas notiks, ja tevi notvers un aizvedīs pie Galbatoriksa? Ažihads noprasīja. Viņš no tevis izspiedīs ikvienu noslēpu­mu, vienalga, cik spēcīgs esi. Ja arī tu spētu viņam pretoties, kā mēs varam būt pārliecināti, ka tu nākotnē nepievienosies Galbatoriksam?

-    Vai jūs mani mūžīgi turēsiet ieslodzījumā? Murtags no­prasīja iztaisnojoties.

-    Nē, Ažihads atbildēja, vienīgi līdz brīdim, kad ļausi izpētīt savu prātu. Ja tevi atzīs par uzticamu, dvīņi izdzēsīs visu informāciju par Farthenduru no tava prāta, pirms tu dosies prom. Mēs nevaram riskēt ar to, ka šī informācija iekrīt Galbatoriksam rokās. Nu kā tad būs, Murtag? Lem ātri, vai arī mēs paši nolemsim tavu ceļu.

Padodies, Eragons klusi lūdzās, noraizējies par Murtaga drošību. Nav vērts cīnīties.

Beidzot Murtags ierunājās lēni un skaidri.

-    Mans prāts ir vienīgais patvērums, kas man nav atņemts. Vīri centušies tam izlauzties cauri arī iepriekš, tomēr es esmu iemācījies to nosargāt, jo esmu drošībā tikai ar savām domām. Tu lūdzi vienīgo lietu, ko nespēju dot, vismazāk jau šiem abiem. Viņš pamāja uz dvīņiem. Dari ar mani, ko gribi, taču zini: nāve paņems mani ātrāk, nekā es ļaušos šo abu pārbaudēm.

Ažihada acīs nozibsnīja apbrīns.

-    Mani neizbrīna tava izvēle, lai arī cerēju uz pretējo… Sargi! Ciedrkoka durvis atvērās, un iekšā ieskrēja sargi ar gatavībā atkailinātiem ieročiem. Ažihads norādīja uz Murtagu un norīkoja:

-    Aizvediet viņu uz telpu bez logiem un cieši noslēdziet durvis. Nolieciet sešus vīrus pie ieejas un neļaujiet nevienam ieiet, kamēr es neapraudzīšu viņu. Aizliegts arī sarunāties ar vinu.

Sargi apstāja Murtagu no visām pusēm, aizdomīgi lūko­damies viņā. Kad viņi devās ārā no telpas, Eragons ieskatījās Murtagam acīs un bez skaņas sacīja: Piedod. Murtags paraustīja plecus un stingi lūkojās sev priekšā. Aizgājēju soļi noklusa tālienē.

Ažihads strupi sacīja:

-    Es gribu, lai visi pazūd no šīs istabas, izņemot Eragonu un Safiru. Nekavējoties!

Dvīņi paklanījušies devās prom, bet Oriks sacīja:

-    Kungs, valdnieks gribēs zināt par Murtagu. Turklāt ir vēl tā lieta, tas par manu nepakļaušanos augstākstāvošajam…

Ažihads sarauca pieri, tad pamāja ar roku.

-    Es pats pastāstīšu Hrotgaram. Kas attiecas uz tavu rīcī­bu… pagaidi, līdz es pasaukšu tevi. Un neļauj dvīņiem doties prom. Es neesmu vēl viņiem visu pateicis.

-    Ļoti labi, sacīja Oriks, viegli paklanīdamies. Viņš aizvēra durvis ar krietnu būkšķi.

Pēc ilgāka klusuma brīža Ažihads nopūzdamies apsēdās. Viņš pārvilka roku pār seju un palūkojās griestos. Eragons nepacietīgi gaidīja, kad vadonis sāks runāt. Kad nekas nesekoja, jauneklis izmeta:

-    Vai Arja jūtas labi?

Ažihads paraudzījās uz puisi un drūmi teica:

-    Nē… bet dziednieki saka, ka viņa izveseļosies. Viņi cīnījās par Arjas dzīvību visu nakti. Inde nodarījusi bīstamus kaitē­jumus. Viņa neizdzīvotu, ja nebūtu jūs. Par to jums pienākas vārdenu dziļākā pateicība.

Eragons atviegloti uzelpoja. Pirmo reizi viņš sajuta, ka bēg­šana no Gileadas bijusi milzīgo pūļu vērta.

-    Kas notiks tagad? viņš vaicāja.

-    Es gribu, lai tu pastāsti, kā atradi Safīru, un visu, kas kopš tā laika ir noticis, Ažihads sacīja un sakrustoja pirk­stus. Daļu es zinu no Broma atsūtītās ziņas, citu no dvīņu atstāstītā. Taču es vēlos visu dzirdēt no tevis paša, jo sevišķi par Broma nāvi.