Eragons

Vēlreiz palūkojies uz ceļiniekiem, plikgalvis divreiz sasita plaukstas un sāka doties uz priekšu. Eragons vieglītēm iebik­stīja Ledusliesmai sānos. Visa grupa virzījās kalna iekšienē. Kad zirgu pakavi atsitās pret cieto grīdu, tunelī noskanēja atbalsis. Nomaļās ejās skaņa pastiprinājās. Gludajās sienās reizēm bija saskatāmas durvis un vārti, tomēr tie vienmēr bija slēgti.

Eragons apbrīnoja milzīgo tuneli, kas bija izcirsts ar apbrī­nojamu māku, sienas, grīda un griesti bija veidoti ar nevai­nojamu precizitāti. Sienu stūri bija absolūti precīzi, un, ciktāl Eragons spēja noteikt, tuneļa platums visā garumā nemainījās ne par collu.

Kamēr viņi gāja uz priekšu, Eragona cerības satikt Ažihadu kļuva aizvien lielākas. Impērijas iedzīvotājiem vārdenu vado­nis bija mīklains tēls. Viņš nāca pie varas aptuveni pirms divdesmit gadiem un kopš tā laika turpināja niknu karu pret Galbatoriksu. Neviens nezināja, no kurienes viņš ieradies vai kā izskatās. Klīda nostāsti, ka viņš ir lielisks stratēģis un nežēlīgs karotājs. Ņemot vērā vadoņa reputāciju, Eragons raizējās, kā viņus uzņems. Tomēr Eragons zināja, ka Broms uzticējās vār­deniem, un šī doma mazināja viņa bailes.

Tikšanās ar Oriku atkal uzjundīja veselu virkni jautājumu. Tunelis nepārprotami bija rūķu roku darbs neviens cits to nevarētu izcirst ar tādu meistarību. Taču vai rūķi bija daļa no vārdeniem vai arī tikai sniedza tiem pajumti? Un kas bija tas karalis, kuru pieminēja Oriks? Vai tas bija Ažihads? Eragons noprata, ka vārdeni varēja slēpties pazemē, taču kā bija ar elfiem? Kur tie mitinājās?

Plikgalvis vadīja viņus cauri tunelim kādu stundu ne reizi nenovirzoties un nepagriežoties. Iespējams, mēs jau esam nogājuši veselu līgu, Eragons iedomājās. Varbūt viņi mūs ved cauri visam kalnam! Beidzot priekšā parādījās blāva gaisma. Puisis sasprindzināja acis un mēģināja noteikt, no kurienes tā nāca, tomēr vēl bija par tālu, lai atšķirtu kādas detaļas. Ejot uz priekšu, gaismas spīdēja aizvien spēcīgāk.

Drīz viņi ieraudzīja marmora kolonnas, rotātas ar rubīnu un ametistu vītnēm. Neskaitāmas lampas karājās starp kolon­nām, pielejot gaisu ar zaigojošu gaismu. Zelta ornamenti mir­dzēja pie kolonnu pamatnes kā lietus pavedieni. Pie griestiem rotājās kokā izgrebtas kraukļu galvas to knābji bija atvērti ķērcienam. Gaiteņa galā atradās divas masīvas melnas durvis, kuras izvagoja sudrabainas līnijas, izceļot septiņstaru kroni, kas pletās uz abām pusēm.

Plikgalvis apstājās un pacēla roku. Viņš pagriezās pret Era­gonu.

Tagad tu jāsi uz sava pūķa. Nemēģini lidot prom. Apkārtnē būs ļaudis, kas tevi pieskatīs, tādēļ atceries, kas tu esi.

Eragons nokāpa no Ledusliesmas un uzrāpās Safiras mugurā. Domāju, ka viņi grib mūs izrādīt, Safira sacīja, kad viņš iekār­tojās seglos.

Redzēsim. Es gribētu, lai tagad man būtu pie sāniem Zaroks, Eragons attrauca, piesprādzēdams kājas pie segliem.

Varbūt ir labāk, ka tev nav pie sāniem Morzana zobena, kad vārdeni tevi pirmoreiz ierauga.

Taisnība. Esmu gatavs, Eragons sacīja, izriezdams plecus.

-    Labi, atbildēja plikgalvis. Viņi abi ar Oriku pagāja nost no Safiras un nostājās labi tālu, lai pūķis būtu priekšgalā.

-   Tagad ej pie durvīm un, tiklīdz tās atvērsies, turpini iet pa ceļu. Ej lēnām.

Gatava? Eragons vaicāja.

Protams. Safira cienīgā solī piegāja pie durvīm. Viņas zvīņas gaismā mirdzēja, metot krāsainus zibšņus uz kolonnām. Era­gons dziļi ievilka krūtīs elpu, lai nomierinātu satraukto prātu.

Piepeši durvis, kas turējās neredzamās eņģēs, atsprāga vaļā. Pa durvīm tunelī ieplūda saules stari, apspīdot Safīru un Eragonu. Puisis uz mirkli kļuva akls viņš mirkšķināja un miedza acis. Kad beidzot skatiens pierada pie gaismas, Eragons noelsās pārsteigumā.

Viņi bija milzīga vulkāniskā krātera iekšienē. Tā sienas sašaurinājās līdz mazam robainam atvērumam, kas bija tik tālu augšā, ka Eragons nevarēja noteikt attālumu līdz augšai varēja būt vairāk nekā ducis līgu. No augšējā atvēruma plūda maigs gaismas kūlis, izgaismojot krātera centru, bet tā tālākie stūri grima mijkrēslī.

Krātera augšdaļa bija dūmakaini zila un šķita esam vismaz desmit jūdžu tālumā. Gigantiskas lāstekas simtiem pēdu res­nas un tūkstošiem pēdu garas karājās virs viņiem kā mirdzoši dunči. No savas iepriekšējās pieredzes ielejā Eragons zināja, ka neviens arī Safira ne nevarētu sasniegt to tālos galus. Tālākās krātera iekšējās sienas akmeni klāja sūnu un ķērpju mudžekļi.

Zēns nolaida skatienu un ieraudzīja platu bruģētu ceļu, kas sākās pie durvju sliekšņa. Ceļš veda uz krātera centru un bei­dzās pie balti sniegota kalna pamatnes, kas mirdzēja kā neslī­pēts dārgakmens, metot daudzkrāsainus zibšņus. Tas bija des­mit reižu mazāks par krāteri, kas slējās tam pāri, tomēr kalna nelielais izskats bija maldinošs tas bija augstāks par jūdzi.

Tunelis viņus bija izvedis cauri tikai vienai krātera sienai. Kamēr Eragons pārsteigts lūkojās apkārt, viņš izdzirdēja Oriku sakām: