Eragons

-    Beidzot! Murtags noņurdēja un ķērās pie ēdiena. Viņš pasvieda gaļu Safīrai, kas to notvēra gaisā un norija veselu. Tad viņš pārplēsa maizi un pusi pasniedza Eragonam, paņēma savu bļodu un apsēdās stūrī.

Abi klusēdami ēda. Murtags vienā rāvienā iztukšoja trauku un paziņoja: Es eju gulēt. Nolicis bļodu uz grīdas, viņš netei­ca vairs ne vārda.

-   Arlabunakti, novēlēja Eragons. Viņš nogūlās blakus Safīrai, paliekot rokas zem galvas. Pūķis apvija savu garo kaklu viņam apkārt un kā kaķis apritināja asti ap abiem, noliekot savu galvu blakus Eragonam. Safiras spārns pletās virs zēna kā zila telts, un Eragonu apņēma tumsa.

Arlabunakti, mazais.

Tikko manāms smaids parādījās Eragonam uz lūpām, taču viņš jau bija aizmidzis.

51. NODAĻA Troņheimas diženums

Eragons uzrāvās sēdus, kad viņam ausīs atskanēja rūkoņa. Safira bija aizmigusi, acāboli ātri kustējās zem plaksti­ņiem, un pūķa augšlūpa drebēja, it kā viņa gatavotos kādam iekampt. Jauneklis pasmaidīja, tad atlēca, kad viņa atkal ierūcās.

Viņa laikam sapņo, Eragons iedomājās. Kādu mirkli paska­tījies uz pūķi, viņš uzmanīgi izslīdēja no spārna apakšas. Puisis piecēlās un izstaipījās. Telpā bija patīkami vēsi. Murtags ar aizvērtām acīm gulēja tālākajā kaktā uz muguras.

Kad Eragons apgāja apkārt Safirai, Murtags sakustējās. Labrīt, viņš klusā balsī sacīja un piecēlās sēdus.

-   Vai tu jau sen esi pamodies? Eragons jautāja čukstus.

-    Pirms kāda brīža. Brīnos, ka Safira tevi neuzmodināja agrāk.

-    Es biju tik noguris, ka gulētu arī pērkona negaisa laikā. Eragons sāji pasmaidīja. Viņš apsēdās blakus Murtagam un atspieda galvu pret sienu.

-   Vai zini, cik pulkstenis?

-    Nē, šeit to nav iespējams noteikt.

-   Vai mūs kāds ir nācis apraudzīt?

-   Vēl ne.

Viņi nekustīgi sēdēja, nesakot ne vārda. Eragons jutās sa­vādi tuvs Murtagam. Man pie sāniem ir viņa tēva zobens, kam bija jākļūst par viņa… viņa mantojumu. Mēs esam ļoti līdzīgi, tomēr izskats un audzināšana ir pilnīgi atšķirīgi. Viņš iedomājās

par Murtaga rētu un nodrebinājās. Kā cilvēks var kaut ko tādu nodarīt savam bērnam ?

Safira pacēla galvu un samirkšķināja acis. Tad paošņāja gaisu un plati nožāvājās, raupjā mēle pašā galiņā sarullējās. Vai kaut kas noticis ? Eragons papurināja galvu. Ceru, ka viņi man iedos kārtīgi paēst, nevis tikai tādu našķi kā vakar. Es esmu gana izsalkusi, lai notiesātu govju baru.

Viņi tevi pabaros, Eragons pūķi mierināja.

Es viņiem to ieteiktu. Safira apsēdās pie durvīm un iekārto­jās uz gaidīšanu, astes galam nervozi raustoties. Eragons aizvē­ra acis un izbaudīja atpūtu. Kādu brīdi pasnaudis, viņš piecēlās un apgāja apkārt telpai. Garlaicības mākts, viņš nopētīja vienu no laternām. Tā bija veidota viengabalainas stikla lāses formā, kas bija aptuveni divreiz lielāka par citronu, un pildīta ar blāvu, zilu gaismu, kas nedz raustījās, nedz arī pazuda. Četras tievas metāla stieples apskāva stikla lāsi augšējā galā, veidojot nelielu āķi, bet apakšā sakusa kopā trīs glītās kājās. Kopumā laterna bija ļoti skaista.

Eragona meklējumus pārtrauca balsis ārpusē. Durvis pie­peši atvērās, un iekšā iesoļoja ducis karavīru. Pirmais vīrs apstulba, ieraugot Safiru. Kareivjiem sekoja Oriks un plikgalvis, kurš paziņoja:

-   Jūs izsauc Ažihads, vārdenu vadonis! Ja jums ir jāpaēd, dariet to pa ceļam.

Eragons un Murtags stāvēja cieši kopā, uzmanīgi pētīdami vīru.

-    Kur ir mūsu zirgi? Un vai es varu saņemt savu zobenu un stopu? Eragons gribēja zināt.

Plikgalvis nicīgi palūkojās uz viņu.

-Jūsu ieročus jums atdos, kad Ažihads uzskatīs to par nepieciešamu, ne ātrāk. Kas attiecas uz jūsu zirgiem tie jūs gaida tunelī. Tagad ejam!

Kad viņš pagriezās promiešanai, Eragons aši pajautāja:

-    Kā Arja jūtas?

Plikgalvis vilcinājās un tad attrauca:

-    Nezinu. Dziednieki vēl aizvien ir kopā ar viņu.

Viņš devās ārā no istabas kopā ar Oriku.

Viens no karavīriem sakustējās un teica: Ej tu pirmais.

Eragons devās cauri durvīm, Safīra un Murtags sekoja viņam. Gūstekņi atgriezās gaitenī, kuram gāja cauri iepriekšējā naktī, un redzēja to pašu spalvainā dzīvnieka izbāzni. Kad viņi nonāca pie milzīgā tuneļa, caur kuru pirmo reizi iegāja kalnā, plikgalvis ceļiniekus jau gaidīja, bet Oriks turēja rokās Tornaka un Ledusliesmas grožus.

-   Jūs jāsiet pa vienam līdz pat tuneļa centram, plikgalvis norīkoja, ja mēģināsiet doties kaut kur citur, jūs apturēs. Kad Eragons sāka rāpties Safiras mugurā, plikgalvainais vīrs ieklie­dzās: Nē, jāj ar savu zirgu, iekams došu citus rīkojumus.

Eragons paraustīja plecus un paņēma Ledusliesmas grožus. Puisis ielēca seglos un vadīja Ledusliesmu priekšā Safīrai, sacī­dams: Esi tuvumā, gadījumā, ja man būs nepieciešama tava palīdzība.

Protams, viņa atbildēja.

Murtags uzlēca Tornaka mugurā tieši aiz Safiras. Plikgalvis nopētīja viņu mazo ierindu, tad pamāja karavīru pulciņam, kas sadalījās divās daļās un aplenca viņus. Apkārt Safīrai viņi izvei­doja lielu loku. Oriks un plikgalvis nostājās procesijas priekšgalā.