Eragons

Oriks aizsvilās: Tu viņiem ļautu aiziet bojā! Ja es kaut mirkli vilcinātos, urgļi nogalinātu viņus! Viņš norādīja uz Murtagu, kas smagi elpoja. Mums nav tiesību spīdzināt viņu, lai iegūtu informāciju! Ažihads to nepieļautu. Tu pārbaudīji Jātnieku un atzini par nevainīgu. Turklāt viņi atveda Arju.

-   Vai tu viņam ļausi ienākt, neejot cauri pārbaudījumam? Vai tu esi tik dumjš un ļausi viņam mūs visus apdraudēt? plikgal­vis pieprasīja paskaidrojumus. Viņš samiedza acis kā zebiekste, tik tikko valdīdams niknumu. Izskatījās, ka viņš ir gatavs rūķi saraut gabalos.

-    Vai viņš spēj izmantot maģiju?

-    Tas ir…

-   Vai viņš spēj? Oriks rēca, un viņa dobjā balss atbalsojās tukšajā telpā. Piepeši no plikgalvainā vīra sejas nozuda visas emocijas. Viņš sažņaudza rokas aiz muguras.

-Nē.

-    No kā tad tu baidies? Viņš nespēj izbēgt un nevar mūs visus noburt, jo sevišķi, ja tavas spējas ir tik lielas, kā tu pats apgalvo. Taču neklausies mani pajautā Ažihada viedokli.

Plikgalvainais vīrs kādu brīdi blenza uz Oriku ar neizdibi­nāmu sejas izteiksmi, tad paraudzījās griestos un aizvēra acis. Plecos iegūla savāds stingums, tomēr viņa lūpas kustējās, neizdvešot ne skaņu. Bālajā ādā virs acīm izlocījās dziļa rieva, un viņa pirksti savilkās, it kā tie žņaugtu neredzama ienaidnieka rīkli. Viņš tā stāvēja vairākas minūtes iesaistīts nedzirdamā sarunā.

Kad vīra acis atvērās, viņš nepievērsa Orikam nekādu uzma­nību un uzbrēca kareivjiem: Ejiet! Nonācis pie durvju ailes, viņš pagriezās pret Eragonu.

-   Tā kā man neizdevās pabeigt pārbaudi, tu un… tavs draugs paliksiet šeit visu nakti. Ja viņš grasīsies bēgt, viņu nogalinās.

Izteicis šos vārdus, plikgalvis pagriezās uz papēža un devās ārā no istabas bālais galvaskauss šķita vēl blāvāks lāpu gaismā.

-    Paldies, Eragons nočukstēja Orikam.

Rūķis norūca: Parūpēšos, lai jums atnes kaut ko ēdamu. Viņš nočukstēja dažus vārdus un devās prom, galvu grozīdams. Aizvēris durvis, viņš aizšāva tām priekšā bultu.

Eragons apsēdās, juzdams pilnīgu spēku izsīkumu no die­nas notikumiem un smagā ceļojuma. Viņa plakstiņi bija smagi. Satīra apsēdās jauneklim blakus. Mums jābūt uzmanīgiem. Liekas, ka mums šeit ir tikpat daudz ienaidnieku kā Impērijā. Pārāk noguris, lai runātu, viņš pamāja ar galvu.

Murtags stiklainām acīm un pilnīgi bez spēka atspiedās pret tālāko sienu un lēnām noslīdēja uz spīdīgās grīdas. Viņš piespieda piedurkni pie kakla, no kura vēl aizvien sūcās asinis.

-   Vai ar tevi viss kārtībā? Eragons vaicāja. Murtags pakra­tīja galvu. Vai viņš kaut ko izdabūja no tevis?

-Nē.

-    Kā tev izdevās neielaist viņu prātā? Plikgalvja domu spēks bija tik varens.

-    Es esmu… esmu labi apmācīts, Murtags ar rūgtumu balsī paskaidroja.

Telpā iestājās klusums. Eragona skatienu piesaistīja viens no svečturiem, kas karājās stūrī. Puiša domas neskaidri klejoja, līdz viņš izmeta:

-    Es nepateicu, kas tu esi.

Murtags atviegloti pamāja ar galvu. Paldies, ka nenodevi mani.

-    Viņi tevi nepazina. -Nē.

-    Un tu vēl aizvien apgalvo, ka esi Morzana dēls.

-   Jā, viņš nopūtās.

Eragons sāka runāt, taču aprāvās, kad sajuta karstu šķid­rumu nopakšķam uz rokas. Viņš palūkojās lejā un pārsteigts ieraudzīja tumšu asins lāsi uz savas ādas. Tā bija notecējusi no Safiras spārna. Es piemirsu! Tu esi ievainota! viņš iesaucās, ar pūlēm piesliedamies kājās. Labāk es tevi sadziedēšu.

Uzmanies! Kad esi noguris, viegli pieļaut kādu kļūdu.

Zinu. Safira izpleta spārnu un izklāja uz grīdas. Murtags skatījās, kā Eragons pārvilka ar plaukstu pāri plānajai, zilajai spārna membrānai un sacīja: Waise heill, katru reizi, kad atklāja kādu bultas radītu caurumu. Laimīgā kārtā visus ievai­nojumus arī uz pūķa deguna bija samērā viegli izārstēt.

Pabeidzis dziedināšanu, Eragons atslīga pret Safiru un smagi elsoja. Viņš juta, kā pūķa lielā sirds dauzās dzīvīgā ritmā.

-    Ceru, ka viņi drīz atnesīs kaut ko ēdamu, Murtags sacīja.

Eragons paraustīja plecus viņš jutās pārāk noguris, lai

justu izsalkumu. Puisis sakrustoja rokas, juzdamies savādi bez Zaroka ierastā smaguma pie sāna. Kāpēc tu esi šeit?

-    Ko tu gribi zināt?

-Ja tu tiešām esi Morzana dēls, Galbatorikss neļautu tev brīvi klaiņot pa Alagēziju. Kā tev izdevās uz savu roku atrast razakus? Kāpēc es nekad neesmu dzirdējis, ka kādam no Atkritējiem ir bijuši bērni? Un ko tu dari šeit? viņš jau gandrīz kliedza.

Murtags pārbrauca roku pār seju. Tas ir garš stāsts.

-    Mēs jau nekur nesteidzamies, Eragons attrauca.

-    Pārāk vēla stunda sarunām.

-    Rīt mums varbūt nebūs laika.

Murtags apkampa ar rokām kājas un uzlika zodu uz ceļga­liem, viņš šūpojās no viena sāna uz otru un skatījās grīdā.

-    Nav tā… viņš sacīja un tad pārtrauca pats sevi, es ne­gribu apstāties… tādēļ iekārtojies ērtāk. Mans stāsts nebūs īss.

Eragons atspiedās pret Safīru un pamāja ar galvu. Pūķis abus cieši vēroja.

Murtags no sākuma stomījās, bet jau drīz balss atguva pār­liecināto toni: