Eragons

Eragons lēni aplūkoja apkārtni, cieši sažņaudzis Zaroku rokā. Sienas, grīda un griesti bija veidoti no balta, pulēta marmora, tajā kā dzīslām izvagotā pienstikla spogulī atspīdēja ienākušo spocīgās ēnas. Katrā stūrī karājās neparasta izskata lampas. Mums ir ievainota… Plikgalvainā vīra asais rokas mājiens aprāva viņa sakāmo.

-    Klusē! Lai ko tu gribi teikt, jāgaida, līdz tevi pārbau­dīs. Viņš aizstūma Murtagu pie viena no kareivjiem, kas piespieda zobenu viņam pie kakla. Plikgalvainais vīrs klusi sasita rokas.

-    Noņemiet ieročus un atslidiniet pie manis!

Rūķis nosēja Murtaga zobenu un nometa uz zemes ar skaļu blīkšķi.

Eragons negribīgi atraisīja Zaroku un nolika uz grīdas. Blakus zobenam viņš novietoja stopu ar maksti un pastūma uz karavīru pusi.

-   Tagad ej nost no sava pūķa un lēni nāc uz manu pusi, pavēlēja plikgalvainais vīrs.

Eragons samulsis paspēra dažus soļus uz priekšu. Kad viņš bija jarda attālumā, vīrs sacīja:

-   Apstājies! Tagad noņem aizsargmūri savām domām un ļauj man pārbaudīt tavas atmiņas. Ja tu kaut ko mēģināsi noslēpt no manis, es to paņemšu ar varu… un tu sajuksi prātā. Ja tu nepadosies, tavu draugu nogalinās.

-    Kāpēc? Eragons šausmās sastinga.

-    Lai pārliecinātos, ka tu nekalpo Galbatoriksam, tur­klāt lai noskaidrotu, kāpēc simtiem urgļu laužas mūsu dur­vīs, norūca plikgalvis. Viņa tuvu stāvošās ačeles šaudījās no vienas puses uz otru. Neviens nedrīkst ienākt Farthendurā nepārbaudīts.

-    Nav laika. Mums nepieciešams dziednieks! Eragons iebilda.

-   Klusu! vīrs ieaurojās, sažņaudzot drēbes ar saviem tie­vajiem pirkstiem. Tavām runām nav nekādas jēgas tu neesi izgājis pārbaudi!

-    Bet viņa taču mirst! Eragons nikni atcirta, norādīdams uz Arju. Viņiem draudēja briesmas, tomēr nevarēja pieļaut, ka Arja iet bojā vilcināšanās dēļ.

-   Būs vien jāpagaida! Neviens nedrīkst iziet no šīs istabas, līdz nebūs atklāta patiesība. Ja vien tu vēlies…

Rūķis, kas bija izglābis Eragonu no ezera, izlēca priekšā.

-    Egraz Karn, vai tu esi akls? Vai tu neredzi, ka pūķa mu­gurā ir elfa? Mēs nedrīkstam kavēties, ja viņai draud briesmas. Ažihads un karalis noraus mums galvu, ja ļausim viņai mirt!

Vīrs dusmās samiedza acis. Vēl pēc mirkļa viņš sašļuka un laipni sacīja:

-    Protams, Orik, mēs negribam, lai kaut kas tāds notik­tu. Viņš noklikšķināja pirkstus un norādīja uz Arju.

-    Noceliet viņu no pūķa!

Divi karavīri iebāza zobenus makstī un lēnām tuvojās Satīrai, kas cieši raudzījās uz viņiem.

-    Ātrāk, ātrāk!

Vīri atraisīja seglu saites un nolaida elfu uz grīdas. Viens no vīriem ieskatījās viņai sejā un noskaldīja:

-    Tā ir pūķa olas vedēja Arja!

-    Ko? iesaucās plikgalvainais vīrs. Rūķa Orika acis pār­steigumā iepletās. Plikgalvis uzmeta tēraudcietu skatienu Era­gonam un stingri noskaldīja:

-    Tev vēl daudz kas būs jāpaskaidro.

Eragons paskatījās uz viņu tikpat cieši un sacīja:

-   Viņu cietumā saindēja ar skilnabragu. Šobrīd viņu var glābt tikai Tunivoras nektārs.

Plikgalvainā vīra seja kļuva cieta kā akmens. Viņš stāvēja nekustīgi, vienīgi lūpas ik pa brīdim savilkās.

-   Labi. Aizvediet elfu pie dziedniekiem un pasakiet, kas viņai nepieciešams. Sargājiet viņu, kamēr ceremonija tiks pabeigta. Pēc tam man jums padomā jauni rīkojumi.

Karavīri palocījās un iznesa Arju no istabas. Eragons ska­tījās, kā viņi aiziet, gribēdams doties līdzi. Plikgalvainā vīra skarbā balss atkal atgrieza jaunekli īstenībā:

-    Mēs esam zaudējuši daudz laika. Sagatavojies pārbaudei.

Eragons negribēja, ka šis baisais plikgalvis lien viņa prātā

un rakņājas slēptākajās domās un jūtās, taču viņš apzinājās, ka pretoties ir bezjēdzīgi. Gaisotne telpā bija saspīlēta. Murtaga skatiens svilināja viņa pieri. Beidzot puisis nolieca galvu un sacīja:

-    Esmu gatavs.

-    Labi, tad…

Piepeši Oriks viņu strupi pārtrauca:

-    Tu labāk nenodari viņam neko ļaunu, Ergaz Karn, citādi karalim būs tev kas sakāms.

Plikgalvainais vīrs aizkaitināts palūkojās uz rūķi, tad smī­nēdams apskatīja Eragonu.

-    Tikai tad, ja viņš pretosies.

Viņš nolieca galvu un pačukstēja dažus vārdus.

Eragons noelsās no sāpēm un šoka, kad prāta zonde iecirtās domās. Acāboli gandrīz izsprāga no dobumiem, un viņš auto­mātiski sāka veidot barjeras apkārt savai apziņai. Uzbrukums bija negaidīti spēcīgs.

Nedari tā! Safīra kliedza. Viņas domas pievienojās Eragona domām un sniedza atbalstu. Tu riskē ar Murtaga dzīvību! Eragons saminstinājās, sakoda zobus un piespieda sevi noņemt aizsargmūri, atsedzot savas domas plēsonīgai pārbaudei. Plik­galvainais vīrs izskatījās vīlies. Viņa uzbrukums pastiprinājās. Spēks, kas plūda no veča prāta, šķita kaitīgs un slimīgs tajā jautās kaut kas pilnīgi nepieņemams.

Viņš grib, lai cīnos! Eragons kliedza, kad viņam pāršalca jauns sāpju vilnis. Pēc mirkļa sāpes norima, lai vietā nāktu nāka­mais vilnis. Safīra darīja, ko varēja, lai palīdzētu remdēt sāpes, tomēr arī viņa nespēja tās pilnībā bloķēt.

Dod visu, ko viņš grib, viņa aši sacīja, tomēr sargā visu citu. Es tev palīdzēšu. Viņa spēks nav salīdzināms ar manējo. Es no viņa jau aizsargāju pat mūsu vārdus.