Eragons

Viņš atkal mēģināja, kliedzot vēl skaļāk nekā līdz šim, tomēr tikai nobrāza roku. Eragons izmisumā pagriezās pret Murtagu.

-   Mēs esam slazdā. Viņa vārdi aprāvās, kad Safira iznira no ezera, apšļācot abus ar ledainu ūdeni. Viņa nolaidās plud­malē un pietupās gatava cīņai.

Zirgi mežonīgi slējās kājās, mēģinādami aizbēgt. Eragons centās domās tos nomierināt. Aizmugurē! Safira iekliedzās. Viņš pagriezās un pamanīja, kā galvenais urglis skrēja viņa virzienā, augstu pacēlis smago šķēpu. Tuvumā kuilis bija tik garš kā augumā mazāks milzis kājām un rokām triju baļķu resnumā.

Murtags atvēzējas un aizsvieda savu zobenu neticamā ātru­mā. Garais ierocis vienreiz apgriezās, un tā asmens ar trulu skaņu ietriecās kuiļa krūtīs. Milzīgais urglis apstājās un nokrita zemē, savādi murmulēdams. Pirms nākamā uzbrukuma Murtags aizjoza līdz nogalinātajam ķermenim un izvilka savu zobenu.

Eragons pacēla roku, iesaukdamies:

-   Jierda theirra kalfis!

Klints nodrebēja. Divdesmit uzbrucēji iekrita Kostamernas ezerā, gaudojot un ķeroties pie lauztajām kājām. Nepalēninot gaitu, pārējie urgļi devās uz priekšu pāri saviem kritušajiem biedriem. Eragons cīnījās ar vārgumu un pieskārās Safīrai, lai gūtu atbalstu.

Nakts tumsā pār viņiem nobira bultu mākonis, atsizdamies pret klinti. Eragons un Murtags pieliecās, piesedzot galvu. Ieņurdēdamās Safira pārlēca puišiem pāri, lai zvīņotais augums pasargātu viņus un zirgus. Likās, ka nobirst krusa, kad pret zvīņām atsitās nākamā bultu zalve.

-   Ko tagad? Murtags iesaucās. Klintī nebija parādījusies neviena plaisa. Mēs te nevaram palikt.

Eragons sadzirdēja Safiras rūcienu, kad bulta caururba viņas spārna plāno membrānu. Viņš izmisis raudzījās visapkārt, cenšoties saprast, kāpēc Arjas norādījumi nedarbojas.

-    Es nesaprotu! Mums bija jābūt šeit!

-   Kāpēc nepajautā elfai, lai pārliecinātos? prasīja Murtags. Viņš nometa zobenu, paķēra stopu no Tornaka seglu somas un ātri palaida bultu starp Safiras radzēm. Mirklis, un urglis iegāzās ūdenī.

-    Tagad? Viņa ir tik tikko dzīva! Kur viņa ņems spēku, lai kaut ko pateiktu?

-     Es nezinu, kliedza Murtags, bet labāk kaut ko izdomā, jo mēs nevaram cīnīties ar veselu armiju.

Eragon! Safīra steidzīgi ierūcās.

Kas ir?

Mēs esam nepareizajā ezera pusē! Es redzēju Arjas atmiņas tavās domās un tikko sapratu, ka šī nav pareizā vieta. Viņa pie­spieda galvu pie krūtīm, jo viņu virzienā drāzās nākamais bultu lietus. Pūķa aste sāpēs noraustījās, kad tās ietriecās ķermenī. Es nevaru to ilgāk izturēt! Viņi saraustīs mani gabalos!

Eragons iebāza Zaroku atpakaļ makstī un iesaucās:

-   Vārdeni ir otrā ezera pusē. Mums jāiet cauri ūdenskritumam!

Viņš šausmās pamanīja, ka urgļi otrā Kostamernas pusē

gandrīz bija nonākuši pie ūdenskrituma.

Murtaga skatiens pašāvās uz dārdošo ūdens sienu, kas aiz­šķērsoja viņu ceļu.

-    Zirgus mēs tam cauri nedabūsim, ja arī paši saņemsimies!

-    Es piedabūšu zirgus mums sekot, Eragons atcirta. Un Safira nesīs Arju. Urgļu kliedzieni un saucieni iztrūcināja Ledusliesmu. Elfa kuļājās tā seglos, nenojaušot par briesmām.

Murtags paraustīja plecus.

-    Tas ir labāk nekā tikt sacirstam gabalos. Viņš ātri atsaitēja Arju no segliem, un Eragons notvēra elfu, kad tā jau slīdēja lejā.

Esmu gatava! Safira sacīja, pieceļoties pussēdus. Urgļu rin­das saminstinājās, viņi nesaprata, ko pūķis grib darīt.

-    Tagad! Eragons iesaucās. Viņi abi ar Murtagu uzcēla Arju pūķim mugurā un nostiprināja kājas seglu kāpšļos. Safira savēcināja spārnus un laidās pāri ezeram. Urgļi iegaudojās, redzēdami, kā pūķis izbēg. Bultas atsitās pret viņas vēderu. Kuļļi otrā krastā pielika soli, lai nonāktu pie ūdenskrituma pirms pūķa nolaišanās.

Eragons domās ar spēku ietriecās zirgu pārbiedētajos prātos. Izmantojot seno valodu, viņš pateica: Ja zirgi nepeldēs cauri ūdenskritumam, urgļi abus nogalinās un apēdīs. Lai arī dzīvnie­ki nesaprata pilnīgi visu sacīto, vārdu jēga bija nepārprotama.

Ledusliesma un Tornaks nopurināja galvu un traucās uz dārdošo priekškaru, zviegdami, kad ūdens atsitās pret muguru. Viņi kārpījās, cenšoties palikt virs ūdens. Murtags iebāza zobenu makstī un lēca ūdenī. Viņa galva pazuda zem ūdens mutuļa, bet pēc brīža jau Murtags atkal parādījās virs ūdens šķaudot un sprauslājot.

Urgļi bija Eragonam tieši aiz muguras viņš dzirdēja mons­tru pēdas atsitamies pret sīkajiem piekrastes oļiem. Puisis ar kaujas saucienu metās ūdenī, aizverot acis tieši sekundi pirms tam, kad aukstais ūdens aizsita elpu.

Ūdenskrituma pārdabiskais smagums triecās pret Eragona plecu, draudot salauzt jaunekļa mugurkaulu. Ūdens dārdoņa apdullināja. Viņš ar ceļiem atsitās pret ezera akmeņaino dibenu, atspērās no visa spēka un izrāvās virs ūdens virsmas. Pirms Eragons paguva ievilkt gaisu, ūdens kaskāde atkal pasita viņu zem ūdens.