Eragons

Zars atsitās pret Eragona kaklu, atstādams asiņainu švīku. Ūdenskrituma duna kļuva skaļāka. Es gribētu, lai tu pieskati Murtagu, kad nokļūsim pie vārdeniem. Viņš varētu izdarīt kaut ko muļķīgu, un es negribu, lai viņu nogalina aiz pārpratuma.

Darīšu, ko varēšu, Safīra attrauca, spraukdamās cauri diviem kokiem un noraudama mizas lēkšķes. Aiz viņu mugu­ras atkal ieskanējās rags. Eragons pameta skatienu pāri ple­ciem, gaidīdams, ka no tumsas kuru katru brīdi izskries urgļi. Ūdenskritums apdullinoši dārdēja tieši viņiem priekšā, nomāk­dams nakts skaņas.

Mežs beidzās, un Murtags apturēja zirgus. Viņi bija nonā­kuši oļiem klātā pludmalē Lāčzoba upes grīvas kreisajā pusē. Dziļais Kostamernas ezers piepildīja ieleju un aizšķērsoja tālāko ceļu. Ūdenī atmidzēja zvaigžņu ņirboņa. Kalnu sienas ierobe­žoja Kostamernas ezeru, atstājot tikai šauru pludmales līniju katrā tā pusē turklāt ne vairāk kā dažas pēdas platumā. Ezera otrā pusē no melnas klints virpuļojošā mutulī brāzās lejā plats ūdens palags.

-   Vai mums jādodas pie ūdenskrituma? Murtags sasprindzis jautāja.

-   Jā. Eragons gāja pa priekšu pa ezera kreiso pusi. Oļi zem kājām bija mitri un gļotām pārklāti. Safīrai tik tikko pietika vietas starp tuvējo kalnu sienu un ezeru. Divas viņas kājas gāja pa ūdeni.

Viņi bija pusceļā uz ūdenskritumu, ka Murtags brīdinoši iesaucās:

-Urgļi!

Eragons apsviedās apkārt, akmeņi pašķīda zem viņa papē­žiem. Kostamernas pludmalē, kur viņi bija tikai pirms dažām minūtēm, no meža iznira lempīgi tēli. Urgļi pulcējās pie ezera. Kāds no viņiem pamāja uz Safiras pusi, un pāri ūdenim atplūda aprauti vārdi. Acumirklī orda sadalījās un sāka virzīties pa abām ezera pusēm, nogriežot Eragonam un Murtagam bēgša­nas ceļu. Šaurā krasta līnija piespieda masīvos kuiļus iet rindā pa vienam.

-   Skrieniet! Murtags nobrēcās, izvelkot zobenu un uzplīk­šķinot zirgiem pa sāniem. Safira pēkšņi pacēlās gaisā un pagrie­zās pret urgļiem.

-    Nē! Eragons iesaucās, domās kliedzot: Atgriezies! Taču viņa turpināja lidot uz priekšu, par spīti viņa lūgumam. Eragons ar mokām novērsa skatienu no pūķa un rāvās uz priekšu, izvilk­dams Zaroku no maksts.

Safira metās virsū urgļiem, mežonīgi rēkdama. Viņi mēģināja izklīst, bet kalnu sienas bija izveidojušas dabisku slazdu. Pūķis satvēra kuili ar nagiem un nesa kliedzošo radījumu aizvien augstāk gaisā, plosīdams ar asajiem ilkņiem. Pēc brīža apklusušais ķermenis iekrita ezerā bez vienas kājas un rokas.

Kuļļi turpināja virzīties gar Kostamernas ezeru. Dūmiem kūpot no nāsīm, Safira atkal metās tiem virsū. Pūķis izlocījās un kūleņoja, kad melnu bultu lietus pāršalca pār viņu. Lielākā daļa šautru atsitās pret Safiras zvīņām, taču viņa sāpēs ieauro­jās, kad pārējās caururba spārnus.

Eragona roka līdzjūtībā iesmeldzās, un viņam vajadzēja val­dīties, lai atturētos skriet pūķim palīgā. Puiša asinis sastinga no bailēm, kad viņš saprata, ka urgļi viņus ielenc.

Viņš mēģināja skriet ātrāk, taču muskuļi bija pārāk noguruši un piekrastes akmeņi slideni.

Debesīs uzšāvās šļakatas, kad Safira ienira Kostamernas ezera dzīlēs. Viņa pilnībā nozuda zem ūdens virsmas viļņu loki plūda uz ezera malām. Urgļi nervozi raudzījās uz tumšo ūdeni, kas skalojās tiem pie kājām. Viens kaut ko nesaprotamu norūca un dūra šķēpu ezerā.

Ūdens pašķīrās, un Safiras galva izšāvās no dziļuma. Pūķa žokļi sakampa šķēpu un salauza kā gana stibu, kad izrāva to no kuiļa rokām ar niknu rāvienu. Pirms viņa paguva sakampt pašu urgli, pārējie kareivji uzbruka ar saviem šķēpiem, savainojot Safiras degunu.

Pūķis atlēca un nikni iešņācās, plīkšķinot asti pret ūdeni. Galvenais kuilis ar notēmētu šķēpu mēģināja apiet apkārt, tomēr apstājās, kad Safira iekampa viņam kājās. Urgļu ierindai nācās apstāties, kamēr viņa turēja kuili līcī. Pa to laiku kuļļi otrā ezera pusē steidzās uz ūdenskrituma pusi.

Es viņus ievilināju slazdā, Safira aprauti teica Eragonam, taču pasteidzies ilgi es viņus nenoturēšu. Strēlnieki krastā jau bija notēmējuši savas bultas uz viņu. Eragons saņēmās, lai ietu ātrāk, taču kāja paslīdēja uz akmens, un viņš paklupa. Murtaga spēcīgā roka noturēja viņu kājās, un, rokās saķērušies, abi ar saucieniem mudināja zirgus ātrāk doties uz priekšu.

Viņi jau bija netālu no ūdenskrituma, un tas gāzās lejā ar apdullinošas sniega lavīnas troksni. Balta ūdens siena šļācās lejā pa klinti, atsizdamās pret akmeņiem lejā. Gaisā uzšāvās šļakatu mākonis, kas apslacīja abu puišu sejas. Četrus jardus no dunošā priekškara pludmale kļuva platāka, palielinot manev­rēšanas iespējas.

Safira ierēcās, kad urgļa šķēps nobrāza viņas pakaļkāju, un nozuda zem ūdens. Tiklīdz viņa pazuda, kuļļi brāzās uz priekšu milzīgiem soļiem. Viņi bija tikai dažu simtu pēdu attālumā.

-    Ko mēs tagad iesāksim? Murtags auksti noskaldīja.

-    Nezinu. Ļauj padomāt! Eragons iesaucās, drudžaini mek­lēdams Arjas atmiņās pēdējos norādījumus. Viņš pārlūkoja zemi, līdz atrada akmeni ābola lielumā, pagrāba to un dauzīja klinti blakus ūdenskritumam, kliedzot:

-   Ai varden abr du Shur'tugals gata vanta!

Nekas nenotika.