Eragons

Vai tu esi kļuvusi traka? Viņi… Eragona balss noklusa, kamēr viņš par to domāja. Viņi neko nevarēs pasākt, viņš secināja.

Tieši tā, Safīra sacīja. Mēs varam radīt lielus zaudējumus no augstuma.

Metam akmeņus uz viņiem! Eragons piedāvāja. Tas viņus varētu izklīdināt.

Ja vien viņu galvaskausi nav pietiekami biezi, lai pasargātu no akmeņiem. Safira sasvērās uz labo pusi un ātri nolaidās pie Lāčzoba upes. Viņa sagrāba nagos vidēja lieluma laukakmeni, kamēr Eragons salasīja vairākus dūres lieluma oļus. Safira slīdēja nedzirdamiem spārnu vēzieniem, līdz viņi nonāca virs urgļu armijas. Tagad! viņa iesaucās, palaižot vaļā savu kravu. Atskanēja slāpēts troksnis, lādiņiem krītot cauri koku galiem un nolaužot zarus. Pēc īsa brīža ielejā atskanēja brēcieni.

Eragons savilka lūpas smaidā, izdzirdējis, kā urgļi metās meklēt patvērumu. Sameklēsim vairāk munīcijas, viņš pie­dāvāja, cieši piespiežoties Satīrai. Viņa piekrītoši norūcās un atgriezās pie upes.

Darbs bija smags, taču viņiem izdevās aizkavēt urgļu virzī­šanos uz priekšu tomēr pilnībā apturēt viņus nebija iespējams. Katru reizi, kad Safira laidās pēc akmeņiem, urgļi neatlaidīgi devās uz priekšu. Tomēr pūķa un Eragona kopējie pūliņi ļāva Murtagam atrauties no urgļiem.

Stundām ritot, ielejā pienāca vakars. Saule nedāļāja siltumu, un gaisā pamazām iezagās sala dzēlieni, bet migla pārvērtās par sarmu un noklāja kokus. Nakts dzīvnieki sarosījās savās alās un raudzījās no ēnainām slēptuvēm uz svešiniekiem, kas neaicināti šķērso viņu zemi.

Eragons turpināja pētīt kalnu malas, meklējot ūdenskri­tumu, kas iezīmētu ceļojuma beigas. Viņš sāpīgi apzinājās, ka katra minūte tuvina Arju nāvei.

Ātrāk, ātrāk! puisis klusu čukstēja, raudzīdamies lejā uz Murtagu. Pirms Safira atkal devās savākt jaunu munīcijas kravu, Eragons sacīja: Atliksim uz brīdi akmeņus un aplūkosim Arju. Diena ir gandrīz galā, un es baidos, ka viņas dzīves stun­das ir skaitītas, ja vien tās nav kļuvušas par minūtēm.

Arjas dzīve tagad ir Likteņa rokās. Tu izlēmi palikt kopā ar Murtagu, un tagad par vēlu mainīt domas, tādēļ beidz mocīties par to… Manas zvīņas dreb no taviem prātojumiem. Labākais, ko mēs tagad varam pasākt, ir turpināt uzbrukumu urgļiem. Eragons apzinājās, ka viņai ir taisnība, tomēr pūķa vārdi nenomierināja. Viņš no jauna sāka meklēt ūdenskritumu, tomēr varēja saskatīt vien milzīgu kalnu grēdu.

Ielejā sāka kļūt pavisam tumšs, tumsa klāja kokus un kal­nus kā tintes plankums. Lai gan viņai bija asa dzirde un jutīgs deguns, biezajā mežā pat Safira vairs nespēja noteikt urgļu atrašanās vietu. Nakts melnumā nespīdēja arī mēness, kas ceļotājiem varētu palīdzēt, vēl paies dažas stundas, pirms tas uzlēks pār kalniem.

Safira sasvērās uz kreisajiem sāniem un planēja gar kalnu kori. Eragons juta, kā kalni paslīd garām, tad samiedza acis, jo ieraudzīja tālumā mazu, baltu līniju. Vai tas varētu būt ūdens­kritums? viņš prātoja.

Viņš paskatījās debesīs, kurās vēl jautās saulrieta atstātā gaisma. Kalnu tumšie stāvi sakļāvās kopā un veidoja raupju kausu, kas noslēdza ieleju. Kā tu domā, vai vārdeni jau zina par mums1 ? Varbūt viņi izsūtīs vīrus, lai mums palīdzētu?

Šaubos, vai viņi mums palīdzēs, ja nebūs noskaidrojuši esam draugi vai ienaidnieki, Safira aprauti atbildēja, dodamās zemes virzienā. Es lidoju pie Murtaga mums tagad jāpaliek kopā ar viņu. Tā kā es nevaru sajust urgļus, viņi var pielavīties pie Murtaga, mums nezinot.

Eragons izvilka Zaroku no maksts, prātodams, vai ir jau atgu­vis spēkus, lai varētu cīnīties. Safira nolaidās Lāčzoba upes krei­sajā krastā un nogaidot pietupās. Tālumā šalca ūdenskritums. Viņš tuvojas, pūķis sacīja. Eragons sasprindzināja dzirdi un sadzirdēja pakavu dipoņu. Murtags auļos nesās no meža, dzenot zirgus sev pa priekšu. Viņš ieraudzīja abus, tomēr neapstājās.

Eragons nolēca no Safiras un pēc brīža jau skrēja līdzās Murtagam. Safira devās pie upes, lai varētu abiem sekot, koku netraucēta. Pirms Eragons paguva pastāstīt jaunumus, Murtags sacīja:

-    Redzēju, kā jūs metāt akmeņus uz kuiļiem, tas bija labi. Vai viņi apstājās vai griezās atpakaļ?

-   Viņi aizvien vēl ir mums aiz muguras, bet mēs neesam tālu no ielejas centra. Kā jūtas Arja?

-    Viņa vēl ir dzīva, Murtags asi attrauca. Viņš strauji elpoja. Jaunā vīrieša nākamie vārdi skanēja maldinoši mierīgi, it kā slēpjot viņa stingro apņemšanos:

-   Vai tuvumā ir kāda ieleja vai aiza, pa kuru varu doties prom?

Satraucies Eragons pārcilāja prātā, vai redzējis tuvumā kādu plaisu tuvējos kalnos. Uz kādu brīdi viņš pavisam bija aizmirsis par Murtaga nodomu.

-    Tagad ir tumšs, viņš izvairīgi iesāka, paceldams zemu nolīkušu zaru, varēju kaut ko nepamanīt, taču… nē, es tādu neredzēju.

Murtags nikni nolamājās un apstājās, kā zemē iemiets, vilk­dams zirgu pavadas, līdz arī tie nekustēja ne no vietas.

-   Tu gribi sacīt, ka šobrīd vienīgā vieta, kurp varu doties, ir pie vārdeniem?

-   Jā, bet mums jāturpina skriet. Urgļi gandrīz ir mūs panā­kuši!

-    Nē! Murtags dusmīgi iebilda. Viņš piebakstīja Eragonam ar pirkstu: