Eragons

Rīta otrajā pusē, kad viņi tikko bija apgājuši apkārt īpaši lielam kalnam, Eragons ieraudzīja šauru ieleju. Tā bija tik labi noslēpusies kalna tālākajā galā, ka to varēja nepamanīt. Lāčzoba upe, kuru Arja bija minējusi, izplūda no ielejas un bez­rūpīgi meta lokus. Jauneklis atvieglots pasmaidīja tur viņiem bija jānokļūst.

Eragons palūkojās atpakaļ un šausmās ieraudzīja, ka attā­lums starp viņiem un urgļiem ir sarucis mazāks par līgu. Viņš parādīja ieleju Murtagam.

-   Ja mēs varētu ielavīties tā, lai mūs nepamana, tas varētu tiem monstriem nojaukt pēdas.

Murtags neticīgi palūkojās.

-    Pamēģināt varētu. Taču līdz šim viņi mūs viegli panākuši.

Tuvojoties ielejai, viņi turpināja ceļu zem Beoru kalnu meža

zariem. Koki bija gari, ar gandrīz melnu, saplaisājušu mizu, ar neasām skuju adatām tajā pašā krāsā un grubuļainām saknēm, kas pacēlās virs zemes kā kaili ceļgali. Zemi klāja čiekuri katrs bija zirga galvas lielumā. Melnas vāveres čakstēja koku galot­nēs, un to acis gailēja no koku dobumiem. Zaļas, savijušās augu bārdas nokarājās no grubuļainiem zariem.

Mežs likās tik bīstams, ka mati pakausī cēlās stāvus, un Eragons jutās neomulīgi. Gaisā jautās kaut kas naidīgs, it kā koki ņemtu ļaunā viņu iebrukumu. Tie ir loti veci, Safīra sacīja, pieskaroties stumbram ar degunu.

Jā, atbildēja Eragons, un nav draudzīgi noskaņoti. Mežs kļuva aizvien biezāks. Vietas trūkums Safirai kopā ar Arju lika pacelties augstāk gaisā. Zemais krūmājs un bezceļš palēnināja gaitu. Lāčzoba upe meta līkumu blakus viņiem, piepildot gaisu ar burzguļojoša ūdens skaņu. Tuvējā virsotne aizsedza sauli, apkārtni ietinot mijkrēslī.

Pie ieejas ielejā Eragons ieraudzīja lai arī klajums izskatī­jās pēc smalkas līnijas starp virsotnēm, patiesībā tas bija tikpat plats kā lielākā daļa Kores ieleju. Milzīgo, izvagoto un ēnaino kalnu dēļ tā likās pavisam niecīga. Ielejas stāvās malas izrai­bināja ūdenskritumi. Debesis izskatījās pēc šauras līnijas, kas vijās virs galvas, lielākoties pelēku mākoņu aizsegā. No mitrās zemes cēlās pūkaina migla, un gaiss no tās kļuva auksts; tajā drīz vien varēja manīt ceļotāju elpas mutuļus. Meža zemenītes auga sūnu klājienā un papardēs, cīnoties par retajiem saules stariem. Cauri satrunējušu stumbru biežņai spraucās sarkanas un dzeltenas suņusēnes.

Viss bija kluss un mierīgs, skaņas slāpēja mitrais gaiss. Safira nolaidās purvainā klajumā blakus viņiem, un pūķa spār­nu vēzieni bija savādi klusināti. Viņa pārlūkoja apkārtni. Es tikko palidoju garām putnu baram, kas bija zaļi un melni ar sarkanām strīpām uz spārniem. Nekad agrāk tādus putnus nebiju redzējusi.

Šajos kalnos viss šķiet neparasts, Eragons atbildēja. Vai iebil­sti, ja lidošu ar tevi kādu brīdi? Es gribu palūkoties uz urgļiem.

Protams.

Viņš pievērsās Murtagam.

-Vārdeni ir noslēpušies šis ielejas galā. Ja mēs pasteigsi­mies, varam nokļūt tur pirms nakts tumsas.

Murtags noņurdēja, iespiedis rokas gurnos:

-    Kā es izkļūšu no šejienes? Neredzu nevienu ieleju, kas atdalās no šīs, un urgļi pavisam drīz mūs ielenks. Man nepie­ciešams bēgšanas ceļš.

-    Neraizējies par to, Eragons nepacietīgi sacīja. Šī ir gara ieleja, un tālāk noteikti jābūt kādai izejai.

Viņš nosēja Arju no Safiras un uzcēla uz Ledusliesmas.

-    Pieskati viņu, es lidošu ar Safiru. Tiksimies tālāk uz priekšu.

Viņš uzrāpās uz Safiras muguras un piesēja sevi pie segliem.

-   Uzmanies, Murtags brīdināja, domīgi saraucis uzacis, tad uzsauca zirgiem un devās atpakaļ mežā.

Tikko Safira pacēlās gaisā, Eragons sacīja: Vai tu varētu uzli­dot uz vienu no tām kalnu virsotnēm ? Mēs tur varētu ieraudzīt savu galamērķi un atrast arī izeju Murtagam. Es negribētu, lai viņš klīst pa visu ieleju.

Varam pamēģināt, Safira piekrita. Taču tur būs daudz auk­stāk.

Es esmu silti saģērbies.

Tad turies! Safira piepeši uzlidoja stāvus augšā, un Eragons atgāzās savā sēdekli. Viņas spārni spēcīgi vēcinājās, raujot abu ķermeņus uz augšu. Ieleja saruka līdz mazai līnijai zem viņiem. Lāčzoba upe mirdzēja kā izvīts sudrabs, kur straumē atspīdēja gaisma.

Viņi cēlās līdz mākoņu klājienam, kur gaiss bija auksta mit­ruma piesūcies. Viņus apņēma bezveidīga, pelēka sega, samazi­not redzamību līdz rokas stiepiena attālumam. Eragons cerēja, ka viņi šajā tumsā ar kaut ko nesadursies. Viņš izstiepa roku un vēcināja to. Ūdens kondensējās uz tās un sāka tecēt lejā, saslapinot piedurkni.

Gar seju aizlaidās neskaidra, pelēka masa, un viņš ar acs kaktiņu pamanīja balodi, kas izmisīgi vēcināja spārnus. Tam pie kājām bija piesieta balta saite. Safīra metās virsū putnam, atvāzusi žokļus un izbāzusi mēli. Putns iekliedzās, kad pūķa zobi izkampa spalvu kumšķi tam no astes. Tad tas aizšāvās prom un nozuda miglā. Mirkli vēlāk noklusa arī tā neprātīgā spārnu švīkstoņa.

Kad viņi izkļuva no mākoņiem, Safiras zvīņas klāja tūksto­šiem zili zaigojošu ūdens lāšu, kas mirdzināja mazas varavīks­nes. Eragons nopurinājās, šļakstinādams uz visām pusēm ūdeni no drēbēm, un drebēja. Viņš vairs nespēja saskatīt zemi, vienīgi mākoņu klājus, kas lavījās starp kalniem.