Vīri nesakarīgi klaigāja un rāpās cits citam pāri, steidzoties aizlaisties pēc iespējas ātrāk. Apjukumā Torkenbrandam deniņos iecirta ar šķēpu. Viņš apdullis nokrita zemē. Vīri skrēja garām savam nokritušajam vadonim, ko kājas nes, ik pa laikam uzmezdami šausmu pilnus skatienus Safīrai.
Vadonis uzrausās kājās. Asinis tecēja no viņa deniņiem un plūda pāri vaigam sarkanās tērcēs. Murtags nolēca no zirga un skrēja pie viņa ar augsti paceltu zobenu. Torkenbrands vārgi pacēla roku, it kā mēģinādams aizkavēt sitienu. Murtags uzmeta viņam ledainu skatu un vērsa zobenu pret Torkenbranda kaklu.
- Nē! Eragons kliedza, tomēr bija jau par vēlu.
Torkenbranda bezgalvainais rumpis nogāzās zemē, saceļot
putekļu mākoni. Viņa galva nokrita ar smagu būkšķi. Eragons dieba pie Murtaga, steidzīgi bērdams vārdus.
- Vai tev smadzenes atmiekšķējušās? viņš dusmās auroja. Kāpēc tu viņu nogalināji?
Murtags noslaucīja savu zobenu gar Torkenbranda apmetni. Tērauds atstāja uz tā netīru sliedi.
- Nesaprotu, kāpēc esi noskaities…
- Noskaities, Eragons uzsprāga, esmu krietni vairāk nekā noskaities! Vai tev nebija ienācis prātā, ka mēs viņu varētu vienkārši šeit atstāt un turpināt ceļu? Nē! Tu kļūsti par bendi un nocērt viņam galvu. Viņš bija neaizsargāts!
Murtags šķita samulsis par Eragona zvērojošām dusmām.
- Mēs nevarējām viņu atstāt dzīvajos viņš bija bīstams. Pārējie aizskrēja… bez zirga viņš nekur tālu netiktu. Es negribēju, lai urgļi viņu uziet un uzzina par Arju. Tādēļ es nodomāju…
- Nogalināt viņu? Eragons pārtrauca. Safira ziņkāri paošņāja Torkenbranda galvu. Viņa mazliet pavēra muti, it kā vēlēdamās to apēst, bet tad laikam pārdomāja un piečāpoja pie Eragona sāna.
- Es vienkārši mēģinu palikt dzīvs, Murtags paziņoja,
- neviena svešinieka dzīve nav svarīgāka par manējo.
- Bet tu nevari attaisnot nepamatotu vardarbību. Kur ir tava līdzcietība? Eragons ierēcās, norādīdams uz galvu.
- Līdzcietība? Līdzcietība? Kādu līdzcietību es varu atļauties pret ienaidniekiem? Vai man būtu jāuztraucas, ka nodarīšu kādam sāpes, ja aizstāvēšu sevi? Ja es par to prātotu, būtu aizgājis bojā jau pirms daudziem gadiem! Tev jāgrib aizstāvēt pašam sevi un tos, kurus mīli, vienalga, ko tas maksā!
Eragons iedzina Zaroku atpakaļ makstī, nikni kratīdams galvu.
- Ar šāda veida domāšanu tu vari attaisnot jebkuru ļaunumu.
- Vai tev liekas, ka man tas patīk? Murtags iesaucās.
- Mana dzīve ir bijusi apdraudēta kopš dzimšanas brīža! Visas manas nomoda stundas esmu bijis spiests izvairīties no tādām vai citādām briesmām. Un miegs nekad nenāk viegli, jo es vienmēr baidos, vai ieraudzīšu nākamo rītu. Ja vispār ir bijis laiks, kad jutos drošībā, iespējams, tas bija mātes vēderā, lai gan pārlieku drošs arī tur nebiju! Tu nesaproti ja tu būtu dzīvojis ar šīm bailēm, tu apgūtu to pašu mācību, ko es: Neceri uz labāko!
- Viņš pamāja uz Torkenbranda rumpi. Viņš bija risks, ko es novērsu. Es atsakos nožēlot un netaisos mocīties par to, kas izdarīts un pagājis.
Eragons piegrūda savu seju pie Murtaga un sacīja:
- Tomēr tas nebija pareizi darīts!
Viņš piesēja Arju pie Safiras un uzrāpās Ledusliesmas mugurā.
- Uz priekšu! Murtags apveda Tornaku ap Torkenbranda augumu, kas gulēja asinīm pielietos putekļos.
Viņi auļoja uz priekšu tādā ātrumā, kas vēl pirms nedēļas šķita neiespējams; līgas kusa aiz muguras, it kā viņiem pie kājām būtu spārni. Viņi pagriezās uz dienvidiem starp diviem izplestiem Beoru kalnu atzariem. Tie izskatījās pēc spīlēm, kas tūlīt aizvērsies. No vienas virsotnes līdz otrai bija dienu ilgs gājiens. Tomēr attālums kalnu lieluma dēļ izskatījās daudz mazāks. Likās, ka viņi atrodas ielejā, kas radīta milžiem.
Kad viņi apstājās atpūsties, Eragons un Murtags paēda vakariņas klusējot un nepaceļot acu no savām bļodām. Pēc tam Eragons strupi izmeta:
- Es pirmais stāšos sardzē.
Murtags pamāja un nogūlās uz segas, uzgriezis Eragonam muguru.
Vai gribi parunāties? Safira vaicāja.
Ne tagad, Eragons nomurmināja. Ļauj man bridi padomāt; es esmu… apmulsis.
Viņa maigi pārtrauca domu saskarsmi un nočukstēja: Es tevi mīlu, mazais.
Un es tevi, viņš atbildēja. Pūķis saritinājās kamoliņā viņam blakus, sniedzot savu siltumu. Jauneklis nekustīgi sēdēja tumsā, cīnoties ar nemieru.
48. NODAĻA Bēgšana cauri ielejai
No rīta Safīra pacēlās gaisā ar Eragonu un Arju uz muguras. Puisis gribēja uz brīdi pabūt prom no Murtaga. Viņš drebēja un savilka drēbes ciešāk. Izskatījās, ka drīz sāks snigt. Safīra laiski cēlās augšup un jautāja: Par ko tu domā?
Eragons vēroja Beoru kalnus, kas slējās pāri viņiem, lai arī Safīra lidoja augstu virs zemes. Vakar tā bija slepkavība. Citādi es to nevaru nosaukt.
Safīra sasvērās uz kreiso pusi. Tā bija pārsteidzīga un nelāga rīcība, taču Murtags mēģināja rīkoties pareizi. Vīri, kas pērk un pārdod cilvēkus, pelnījuši visļaunāko. Ja mēs nebūtu uzņēmušies palīdzēt Arjai, es noķertu katru no tiem vergu tirgoņiem un saraustītu gabalos!