Eragons

-    Nav tā, kā tu domā. Es neesmu neko izdarījis, lai pret mani šādi izturētos. Tomēr būtu vieglāk izpirkt grēkus par to, ko izdarīju. Nē… mans vienīgais pārkāpums esmu es pats.

Viņš apklusa un ievilka elpu.

-    Redzi, mans tēvs…

Viņu apklusināja piepešs Safiras šņāciens. Skaties!

Viņi sekoja pūķa skatienam uz rietumiem. Murtaga seja nobālēja.

-    Dēmoni augstie!

Aptuveni līgas attālumā, paralēli kalnu grēdai, virzienā uz austrumiem soļoja kolonna. Karavīru ierinda, simtiem spēcīgu vīru, stiepās aptuveni veselu jūdzi. Viņu pēdas sacēla putekļu mākoņus. Ieroči mirdzēja vakara krēslā. Karognesējs brauca visiem pa priekšu melnos ratos, turēdams augsti paceltu asinssarkanu karogu.

-    Tā ir Impērija, Eragons noguris sacīja, viņi mūs ir atraduši… kaut kādā veidā.

Safīra izstiepa kaklu viņam aiz muguras un lūkojās uz kolonnu.

-Jā… bet tie ir urgļi, nevis cilvēki, Murtags bija pārlieci­nāts.

-    Kā tu zini?

Murtags norādīja uz karogu.

-    Tajā karogā iezīmēts urgļu vadoņa personīgais simbols. Viņš ir nežēlīgs zvērs mežonīgs un vājprātīgs.

-    Esi vinu saticis?

>

Murtaga skatiens kļuva ciets.

-   Vienreiz, uz īsu brīdi. Man aizvien vēl ir rētas pēc tās tikšanās. Šie urgļi nav sūtīti pēc mums, taču esmu pārliecināts, ka viņi mūs jau ir ieraudzījuši un tagad sekos. Viņu vadonis neļaus pūķim izbēgt no tvēriena, it sevišķi, ja viņš ir dzirdējis par Gileadu.

Eragons piesteidzās ugunskuram un apbēra to ar zemi.

-    Mums jābēg! Tu negribi iet pie vārdeniem, bet man jāaizved Arja pie viņiem, lai glābtu viņas dzīvību. Es tev piedāvāju kom­promisu: nāc ar mani līdz Kostamernas ezeram un tad dodies savu ceļu.

Murtags vilcinājās. Eragons aši piebilda:

-   Ja tu dosies prom tagad, urgļu kolonnas tev sekos. Un kur tu nonāksi, ja stāsies viņiem pretī viens pats?

-    Labi, Murtags sacīja, pārmezdams seglu somas Tornaka mugurai. Bet es došos prom, kad nonāksim vārdenu tuvumā.

Eragons dega nepacietībā izprašņāt Murtagu, bet ne jau tagad, kad urgļi mina uz papēžiem. Viņš savāca savas man­tas un apsegloja Ledusliesmu. Safīra savēcināja spārnus, ātri pacēlās gaisā un sāka mest lokus virs viņiem. Viņa sargāja Murtagu un Eragonu, līdz tie pameta apmetni.

Kurā virzienā lai lidoju ? viņa prasīja.

Uz austrumiem, gar Beoru kalniem.

Savēcinājusi spārnus, Safīra pacēlās augstāk un šūpojās uz silta gaisa plūsmas, turēdamās zirgu tuvumā. Interesanti kāpēc urgļi ir šeit? Varbūt viņus sūta, lai uzbruktu vārdeniem.

Tad mums jāmēģina viņus brīdināt, viņš atbildēja, vadīdams Ledusliesmu gar tumsā tikko redzamiem šķēršļiem.

47. NODAĻA Gribas sadursme

Kad pienāca rīts, Eragona vaigs bija jēls no berzēšanās pret Ledusliesmas kaklu un no iepriekšējās dienas kau­tiņa ar Murtagu viņam sāpēja visas maliņas. Abi pār­maiņus gulēja savos seglos visu nakti. Tas ļāva krietni apsteigt urgļu karavīrus, tomēr neviens no viņiem nezināja, vai izdosies pavisam atrauties no tiem. Zirgi bija pārguruši līdz pilnīgam spēku izsīkumam, tomēr nerimstoši auļoja uz priekšu. Viņu dzīvība bija atkarīga no tā, cik noguruši bija monstri… un no tā, vai Eragona un Murtaga zirgi izdzīvos.

Beoru kalni meta milzīgas ēnas pār zemi, zagdami saulei siltumu. Uz ziemeļiem bija Hadaraka tuksnesis tieva, balta strēmele, tikpat spoža kā sniegs pusdienlaikā.

Man ir jāpaēd, Safīra sacīja. Pagājušas vairākas dienas, kopš pēdējo reizi biju medībās. Bads sažņaudzis manu vēderu. Ja sākšu tagad, varēšu noķert nelielai uzkodai dažus no tiem lēkšojošiem briežiem.

Eragons pasmaidīja par viņas pārspīlējumiem. Dodies medī­bās, ja vajag, taču atstāj Arju šeit.

Es ātri. Viņš nosēja elfu no pūķa vēdera un iecēla Ledus­liesmas seglos. Safīra aizlidoja prom, pazuzdama kalnu vir­zienā. Eragons skrēja blakus zirgam, lai pasargātu Arju no kritiena. Ne viņš, ne Murtags nepārtrauca klusumu. Urgļu dēļ vakardienas kautiņš vairs nenāca prātā, taču nobrāzumi nebija sadzijuši.

* * *

Pēc stundas Safira beidza medīt un paziņoja Eragonam par savu veikumu. Eragons priecājās, ka viņa drīz atgriezīsies. Pūķa prombūtnes laikā viņš vienmēr uztraucās.

Ceļotāji apstājās pie dīķa padzirdīt zirgus. Eragons mierīgi noplūca zāles stiebru un plucināja to, kamēr skatījās uz elfu. Viņa sapņošanu pārtrauca šķindošas skaņas, kas rodas, izvelkot zobenu no maksts. Viņš instinktīvi paķēra Zaroku un apsviedās apkārt, lūkodamies pēc ienaidnieka. Tas bija tikai Murtags, turēdams gatavībā savu garo zobenu. Viņš norādīja uz pakalnu priekšā, kur garš, brūnā apmetnī tērpies vīrs ar vāli sēdēja sar­kanbrūna zirga mugurā. Viņam aiz muguras zirgos sēdēja kādi divdesmit raitnieki. Neviens nekustējās.

-    Vai tie varētu būt vārdeni? Murtags vaicāja.

Eragons slepeni uzvilka stopu.

-   Arja sacīja, ka tie ir neskaitāmu līgu attālumā. Tā varētu būt sargu vienība.

-   Jācer, ka tie nav bandīti. Murtags uzlēca Tornaka mugu­rā un sagatavoja savu stopu.

-   Vai mēģināsim aizbēgt no viņiem? Eragons vaicāja, apseg­dams Arju ar segu. Raitnieki Arju noteikti jau bija ieraudzījuši, taču viņš gribēja noslēpt to, ka Arja ir elfa.