Eragons

Kad vakars nomainīja dienu, kalnu pakāje bija tikai līgas attālumā. Gazeļu bari lēkšoja cauri sulīgas zāles pļavām. Era­gons pamanīja, ka Safīra pavada dzīvniekus ar izsalkušu ska­tienu. Ceļotāji izveidoja apmetni pie upes, atviegloti uzelpojot, ka tikuši ārā no mokošā Hadaraka tuksneša.

l

46. NODAĻA Takas atklāšana

Noguruši un nomocījušies, tomēr uzvaroši smaidīdami, viņi apsēdās ap ugunskuru un apsveica cits citu. Safira gavi­lējot klaigāja, un tas satrauca zirgus. Eragons nekustīgi skatījās liesmās. Viņš lepojās, ka piecu dienu laikā viņi nojājuši gandrīz sešdesmit līgas. Tas būtu vērā ņemams veikums pat jātniekam, kurš regulāri varēja mainīt zirgus.

Neesmu vairs Impērijā. Savāda doma. Eragons bija piedzi­mis Impērijā, visu savu mūžu dzīvojis, valdot Galbatoriksam, zaudējis tuvākos draugus un ģimeni karaļa kalpotāju dēļ un vairākas reizes gandrīz aizgājis bojā valdnieka īpašumā. Tagad Eragons bija brīvs. Viņiem abiem ar Safīru vairs nevajadzēs slēpties no karavīriem, izvairīties no pilsētām vai baidīties atklāt, kas viņi ir patiesībā. Saldenrūgta atklāsme, ja ņem vērā, ka viņš bija zaudējis visu savu pasauli.

Eragons skatījās uz zvaigznēm krēslainajās debesīs. Uzbūvēt māju drošā nošķirtībā bija ļoti vilinoša doma, tomēr viņš bija redzējis pārāk daudz netaisnības Galbatoriksa valdīšanā no slepkavošanas līdz vergturībai -, lai vienkārši uzgrieztu muguru Impērijai. Tā vairs nebija tikai atriebība par Broma un Garova nāvi, kas viņam lika turpināt ceļu. Viņš bija Jātnieks, un palī­dzēt spēkā vājākajiem stāties pretī Galbatoriksa apspiešanai bija viņa pienākums.

Nopūties viņš atlika malā savas pārdomas un pievērsās elfai, kas izstiepusies gulēja blakus Safirai. Ugunskura rožainā gaisma piešķīra sejai maigu nokrāsu. Zem vaigu kauliem vīdēja smalkas ēnas. Skatoties viņam prātā ienāca doma.

Viņš varēja dzirdēt cilvēku un dzīvnieku domas un arī sazi­nāties ar tiem, ja vēlējās, tomēr, izņemot Safīru, puisis reti runāja ar citiem domās. Viņš vienmēr atcerējās Broma pamācī­bu neielauzties kāda prātā vai dvēselē, ja vien tā nebija pēdējā un vienīgā iespēja. Izņemot to vienīgo reizi, kad viņš centās pār­baudīt Murtaga prātu, Eragons bija stingri ievērojis šo mācību.

Taču tagad viņš prātoja, vai varētu sazināties ar nemaņā gulošo elfu. Es varētu noprast no viņas atmiņām, kāpēc viņa nemostas. Taču, ja viņa atveseļosies, vai piedos man šādu ielau­šanos? Vai nu piedos, vai ne, tomēr man ir jāmēģina. Šādā stāvokli viņa ir gandrīz veselu nedēļu. Neieminējies par savu nodomu ne Murtagam, ne Satīrai, viņš notupās blakus elfai un uzlika plaukstu uz viņas pieres.

Eragons aizvēra acis un izstiepa domas stīgu elfas prātā. Viņš to skāra bez grūtībām. Tas nebija miglains un sāpju pilns, kā viņš to bija gaidījis. Elfas prāts bija spilgts un skaidrs kā kris­tāls. Pēkšņi viņa prātā ieslīdēja ledains duncis. Viņa galvā eks­plodēja sāpes un gar acīm nošķīda krāsainas dzirkstis. Eragons atguvās no uzbrukuma, taču atklāja, ka viņa prātu kāds tur ar dzelžainu tvērienu, no kura nevar izvairīties.

Eragons cīnījās, cik spēka, un lika lietā visas aizsardzības, kādas vien spēja izdomāt. Duncis atkal iedūrās viņam prātā. Viņš izmisīgi meta savas aizsargjoslas pret to, notrulinot uzbru­kuma spēku. Sāpes bija mazāk mokošas nekā pirmajā reizē, tomēr tās satrieca jaunekļa koncentrēšanās spējas. Elfa izman­toja iespēju, lai nežēlīgi noārdītu visas aizsargbarjeras.

Eragonu no visām pusēm spieda stindzinoša sega, apslāpējot viņa domas. Pārspēks lēnām sažņaudza viņu, spiezdams ārā no puiša dzīvību, tomēr Eragons pretojās, negribēdams padoties.

Elfa žņaudza ciešāk ar neatlaidīgu tvērienu, it kā gribēdama nodzēst viņu kā tādu sveci. Jauneklis izmisīgi iekliedzās:

Eka ai fricai un Shur'tugal!

Tas nozīmēja esmu Jātnieks un draugs! Nāvējošais tvē­riens neatlaidās, tomēr žņaugšana apstājās un varēja sajust viņas ziņkāri.

Pēc brīža viņš juta aizdomas, taču zināja, ka elfa ir noticē­jusi. Neviens nevarēja melot senajā valodā. Tomēr, lai ari viņš sacīja, ka ir draugs, tas nenozīmēja, ka viņš nevēl elfai ļaunu. Eragons pēc visa pārciestā uzskatīja elfu par savu draugu un teica to no visas sirds, taču viņa varēja neuzskatīt puisi par savu draugu. Senajai valodai patiešām ir robežas, Eragons prātoja, cerot, ka elfa būs pietiekami ziņkārīga, lai atbrīvotu viņu no sava tvēriena.

Viņa tāda bija. Spiediens samazinājās, un šķēršļi ap viņas prātu lēnām kļuva mazāki. Elfa piesardzīgi ļāva abu prātiem saskarties kā diviem savvaļas dzīvniekiem, tiekoties pirmo reizi. Eragons nodrebinājās. Viņas prāts bija svešāds. Tas likās plašs un varens, tas līka zem neskaitāmu gadu atmiņām. Pieskaroties tam, pavērās tumšas domas, no stāstiem par elfas rasi jauneklim asinis stinga dzīslās, kad abu apziņa saskārās. Tomēr visām sajūtām pāri plūda neapvaldīta melodija, atspo­guļojot skaistumu, kas mita elfā pašā.

Kā tevi sauc? viņa vaicāja senajā valodā. Elfas balss bija piesardzīga un klusa izmisuma pilna.