Eragons

Viņi atsēja elfu no Safiras, paēda un nolikās kāpas ēnā pasnaust. Kad Eragons iekārtojās smiltīs, pūķis saritinājās viņam blakus un izpleta spārnus virs gulētājiem. Šī ir neparas­ta vieta, viņa teica. Es varētu šeit pārlaist gadus un nemanīt to ritumu.

Eragons aizvēra acis. Šeit būtu labi lidot, viņš miegaini piekrita.

Ne jau tikai lidot man ir tāda sajūta, ka esmu radīta šim tuksnesim. Tajā ir man vajadzīgais plašums. Kalni, kuros varu atpūsties, un grūti pamanāms medījums, kam varu dzīties pa pēdām dienām ilgi. Un karstums! Aukstums man ir vienaldzīgs, taču šī spelte liek man justies dzīvai un enerģijas pilnai. Viņa pastiepa galvu pret debesīm, apmierināti izstaipīdamās.

Vai tev tiešām tuksnesis tik loti patīk? Eragons nomur­mināja. Jā.

Tad varbūt, kad visam pieliksim punktu, atgriezīsimies… Viņš runādams lēni grima miegā. Safīra priecājās par šādu iespēju dzīvot tuksnesī un maigi dūca, kamēr Eragons ar Murtagu atpūtās.

Tas bija ceturtās dienas rīts, kopš viņi bija devušies prom no Gileadas. Viņi jau bija nojājuši trīsdesmit piecas līgas [2] .

Viņi gulēja tikai tik ilgi, lai noskaidrotos prāts un zirgi atpūs­tos. Aizmugurē karavīri nebija dzirdami, tomēr tas nemazināja viņu apņēmību doties uz priekšu. Bēgļi zināja, ka Impērija nepārstās viņus meklēt visu laiku, kamēr vien viņi būs sasnie­dzami. Eragons sacīja:

-   Ziņneši Galbatoriksam noteikti jau aiznesuši ziņas par manu bēgšanu. Domāju, ka viņš jau ir brīdinājis razakus, un katrā ziņā tie jau ir mums uz pēdām. Kāds laiciņš paies, iekams viņi mūs panāks, pat jādami lidojošo dzīvnieku mugurās, taču ik brīdi mums jābūt gataviem viņus sastapt.

Un šoreiz, kad viņi mūs atradīs, nebūs tik viegli mani iekalt važās, Safira sacīja.

Murtags pakasīja zodu.

-    Ceru, ka pēc Buļļakores viņiem neizdosies mums sadzīt pēdas. Ar Ramras palīdzību mums izdevās izvairīties no vajā­tājiem. Ļoti iespējams, ka mūsu pēdas vairs neuzies.

-    Mēs varam tikai cerēt uz to.

Eragons aplūkoja elfu, tomēr viņa vēl aizvien nebija sākusi atlabt.

-    Es diez ko neticu veiksmei. Razaki var būt mums uz pēdām šajā pašā brīdī, kamēr runājam.

Ap saulrieta laiku viņi nonāca pie klintīm, kuras bija pama­nījuši no tālienes. Milzīgie akmens bluķi slējās virs ceļiniekiem, metot šauras ēnas. Pusjūdzes plašā apkārtnē nemanīja kāpas. Šķita, ka karstums triecās pret Eragonu ar taustāmu spēku, kad viņš nokāpa no Ledusliesmas muguras uz nocepinātās, sasprēgājušās zemes. Puiša seja un kakls bija apdeguši saulē, bet āda dega kā drudzī.

Kad viņi sapina zirgus un ļāva tiem pagrauzt sīko zāli, Murtags sāka kurināt ugunskuru.

-   Cik lielu gabalu mēs nojājām? Eragons vaicāja, atsiedams elfu no Satīras.

-    Es nezinu! Murtags atcirta. Viņa seja bija sarkana, acis asinīm pieplūdušas. Murtags pagrāba katlu un nolamājās.

-    Mums nepietiek ūdens. Un zirgiem arī ir jādzer.

Karstums un sausums kaitināja arī Eragonu, taču viņš

savaldījās. Atved zirgus.

Safīra ar nagiem izraka bedri, Eragons aizvēra acis un iztei­ca buramvārdus. Kaut arī zeme bija sasprēgājusi, tajā bija gana daudz mitruma, lai izdzīvotu visi sīkie augi un izraktajā bedrē ūdens pildītos atkal un atkal.

Murtags piepildīja ūdens maisus, kad ūdens ieplūda bedrē, tad pagāja malā, lai zirgi varētu padzerties. Izslāpušie dzīvnieki aizgūtnēm tempa ūdeni. Eragonam vajadzēja izsaukt ūdeni no aizvien lielāka dziļuma, lai zirgi varētu dzesēt slāpes. Viņš bija tuvu spēku izsīkumam. Kad zirgi beidzot bija padzērušies, viņš sacīja Safīrai: Ja tu gribi dzert, dari to tagad. Viņas galva pārliecās jauneklim, un pūķis iedzēra divus lielus malkus. Ar to pietika.

Pirms ūdens aizplūda atpakaļ zemes dzīlēs, Eragons krietni padzērās un nolūkojās, kā pēdējās lāses iesūcas atpakaļ zemē. Turēt ūdeni virspusē bija daudz grūtāk, nekā viņš bija iedo­mājies. Taču tas vismaz man ir pa spēkam, viņš prātoja un uzjautrināts atcerējās, kādas mokas reiz sagādāja pat nieka oļa noturēšana gaisā.

Kad ceļinieki nākamajā dienā pamodās, viņi drebēja no auk­stuma. Smiltis sarkani vizēja rīta gaismā, un dūmaka debesīs aizklāja skatam apvārsni. Murtaga oma pēc gulēšanas nebija uzlabojusies, un Eragons atklāja, ka tā kļūst aizvien nelāgāka. Brokastu laikā jauneklis jautāja:

-    Kā tev šķiet, vai mums vajadzēs daudz laika, lai šķērsotu tuksnesi?

Murtags drūmi palūrēja.

-    Mēs šķērsosim tikai mazu tā daļu, tāpēc ceru, ka nevaja­dzēs vairāk kā divas trīs dienas.

-    Bet paskaties, cik tālu jau mēs esam.

-   Jā jau, jā, varbūt arī nevajadzēs tik daudz! Šobrīd es raizējos tikai par to, lai pēc iespējas ātrāk tiktu ārā no Hadaraka. Tas, ko mēs darām, ir smagāk nekā tikai slaucīt no acīm smilšu graudus.

Viņi pabeidza maltīti, un Eragons devās pie elfas. Viņa gulē­ja kā mirusi, par dzīvību liecināja vienīgi vienmērīgā elpa.

-    Kur tu esi ievainota? Eragons čukstēja un noņēma matu sprogu no viņas pieres. Kā tu vari tā gulēt un tomēr būt dzīva?

Viņam prātā parādījās elfas tēls cietuma cellē modrs un līdzsvarots. Satraukts viņš sāka elfu sagatavot ceļam, tad apseg­loja Ledusliesmu un ielēca seglos.