Eragons

Kad viņi devās prom no apmetnes, pie apvāršņa parādījās tumši plankumi dūmakainajā gaisā nevarēja labi saskatīt to apveidus. Murtags domāja, ka tie ir kalni. Eragons nebija par to pārliecināts, taču nevarēja neko vairāk saskatīt.

Puiša domas aizņēma elfas nožēlojamais stāvoklis. Viņš bija pārliecināts, ka elfai vajag palīdzēt, citādi viņa mirs, taču Eragonam nebija ne jausmas, kas būtu darāms. Safira arī bija nobažījusies. Viņi stundām ilgi runāja par to, taču neviens no viņiem nezināja tik daudz par dziedināšanu, lai izārstētu elfu.

Dienas vidū ceļinieki apstājās īsam atpūtas brīdim. Kad viņi atkal devās ceļā, Eragons pamanīja, ka rīta dūmaka ir izzudusi un tālie lāsumi ieguvuši apveidus.

Tie vairs nebija neskaidri sarkanzili plankumi, bet gan skaidri iezīmēti un lieli, mežiem klāti pakalni. Gaiss virs tiem bija bālāks nekā ierastais zilums visas krāsas šķita kā nomaz­gātas no debesu apvāršņa līnijas, kas atradās virs kalnu virsot­nes un pletās uz apvāršņa abām pusēm.

Eragons cieši lūkojās uz šo parādību, bet, jo vairāk skatījās, jo mazāk saprata. Viņš samirkšķināja acis un papurināja galvu, domādams, ka tā ir tuksneša gaisa radīta mirāža. Tomēr, kad viņš atvēra acis, neizprotamā parādība bija turpat. Patiesībā baltums jau aizsedza pusi debess viņu priekšā. Skaidrs, kaut kas nebija kārtībā, un Eragons jau gribēja pievērst tam Murtaga un Safiras uzmanību, kad pēkšņi viņš saprata, ko redz.

Tas, kas, pēc viņa domām, izskatījās kā pakalni, patiesībā bija gigantisku kalnu pakāje, kas pletās simtiem jūdžu platumā. To pakājē bija biezi meži, kalnus pilnībā klāja sniegs un ledus. Tieši tādēļ Eragons bija maldīgi domājis, ka debesis ir baltas. Viņš atgāza galvu, mēģinādams saskatīt virsotnes, tomēr tās nebija redzamas. Kalni stiepās debesīs, līdz izzuda skatam. Šauras, izrobotas ielejas, kas gandrīz saskārās savā starpā, sadalīja kalnus ar milzīgām aizām. Viņu priekšā slējās cieta, zobaina siena, kas savienoja Alagēziju ar debesīm.

Tiem nav negala, ne malas, viņš pārsteigts nodomāja. Stāstos par Beoru kalniem vienmēr tika uzsvērta to varenība, tomēr viņš vienmēr bija uzskatījis šos izteikumus par pārspīlētiem izskais­tinājumiem. Tomēr tagad viņš redzēja, ka stāstītais ir patiesība.

Sajuzdama puiša izbrīnu un pārsteigumu, Safira arī vērsa skatienu turp, kur vērās Eragons. Pēc dažām sekundēm viņa ieraudzīja kalnus visā to diženumā. Es atkal jūtos kā mazulis. Salīdzinājumā ar tiem pat es jātos maziņa!

Mēs neesam tālu no tuksneša malas, Eragons sacīja. Mums vajadzēja tikai divas dienas, un mēs jau varam saskatīt tuks­neša otru malu un pat tālāk!

Safira uzvijās virs kāpām. Jā, taču, ņemot vērā šo kalnu lie­lumu, tie var būt vēl kādu piecdesmit līgu attālumā. Kad priekšā kaut kas tik milzīgs, attālumu ir grūti noteikt. Vai tie nevarētu būt lieliska slēptuve elfiem un vārdeniem ?

Tur var noslēpties ne tikai elfi un vārdeni, viņš sacīja. Tur var slēpties veselas tautas, Impērijai nezinot. Iedomājies dzīvi starp šie milžiem, kas slejas tev pāri! Viņš vedināja Ledusliesmu tuvāk Murtagam un smaidot rādīja uz kaut ko.

-    Kas ir? Murtags noņurdēja, palūkojies apkārt.

-    Ieskaties ciešāk, Eragons mudināja.

Murtags cieši vērās apvārsnī. Tad paraustīja plecus.

-    Kas tur ir, es neko… vārdi sastinga viņam uz lūpām, un apakšžoklis izbrīnā atkārās. Murtags papurināja galvu un sacīja:

-   Tas nav iespējams! Viņš tik cieši samiedza acis, ka acu kaktiņos izveidojās grumbiņas, tad atkal papurināja galvu. Es zināju, ka Beoru kalni ir milzīgi, taču ne jau tik gigantiski!

-   Cerēsim, ka dzīvnieki, kas tur mīt, pēc lieluma neatbilst kalniem, Eragons piebilda.

Murtags pasmaidīja. Nebūtu slikti atrast kādu ēnainu vietu un dažas nedēļas palaiskoties. Man jau līdz kaklam šī bēgšana.

-    Es arī esmu noguris, Eragons atzina, bet negribu apstā­ties, līdz elfa būs izdziedināta, citādi viņa nomirs.

-    Neredzu, kā ceļa turpināšana varētu viņu izdziedināt, Murtags drūmi novilka, gulta viņai līdzētu vairāk nekā karāšanās augām dienām zem Satīras.

Eragons paraustīja plecus.

-Varbūt… Kad nonāksim kalnos, es viņu varētu aizvest uz Surdu ja tas nav pārlieku tālu. Tur jābūt kādam dziedniekam, kas varētu viņai palīdzēt, jo mēs to nevaram.

Murtags aizklāja acis ar plaukstu un raudzījās kalnos.

-   Mēs par to varam parunāt vēlāk. Šobrīd mūsu mērķis ir Beoru kalni. Tur razakiem būs grūti mūs atrast un mēs būsim drošībā no Impērijas.

Tomēr arī dienas beigās viņi nebija nonākuši tuvāk Beoru kalniem, bet ainava bija krasi izmainījusies. No brīvi klīsto­šiem smilšu graudiem sārtā nokrāsā smiltis lēnām pārtapa par blīvu, gaiši brūnu zemi. Kāpu vietā parādījās cietzemes ielāpi ar nīkulīgiem augiem un dziļas grambas, kur krājās ūdens. Gaisu atvēsināja spirgtas vēsmas, nesot ilgi gaidīto atsvaidzinājumu. Zirgi sajuta klimata maiņu un steidzās uz priekšu.