Eragons

Eragons sekoja viņai, vadīdams Ledusliesmu. Krasts strauji aprāvās pie upes. Upes straume bija ātra un tumša. No ūdens cēlās balta migla, it kā salā kūpētu asinis. Otru upes krastu nemaz nevarēja saskatīt. Murtags iemeta zaru straumē un skatījās, kā to aizrauj prom nežēlīgā virpulī.

-    Cik dziļa tā varētu būt? Eragons vaicāja.

-    Nevaru noteikt, Murtags raižpilnā balsī atbildēja. Vai vari ar maģijas palīdzību palūkoties, cik tālu otrs krasts?

-    Nedomāju vis, ja vien neizgaismoju šo vietu kā bāku.

Safira savēcināja spārnus un aizlidoja pāri Ramrai. Pēc īsa

brīža viņa sacīja: Esmu otrā krastā. Upe ir vairāk nekā pusjūdzi plata sliktāku vietu upes šķērsošanai būtu grūti atrast. Ramra šajā vietā met loku un ir loti plata.

-    Pusjūdzi! Eragons iesaucās. Viņš pastāstīja Murtagam par Safiras piedāvājumu visus pārvest pāri upei.

-   Zirgu dēļ es labāk nemēģinātu to darīt. Tornaks nav tik ļoti pieradis pie Satīras kā Ledusliesma. Viņš varētu sākt trakot un savainot abus. Palūdz, lai Safira pameklē kādu seklāku vietu, kur varam droši pārpeldēt pāri. Ja tādas vietas jūdzes attālumā nav, tad lai viņa ceļ mūs pāri.

Pēc Eragona ieteikuma Safira piekrita pameklēt braslu. Kamēr pūķis bija prom, abi vīrieši notupās blakus zirgiem un iekoda sausu maizi. Safira drīz vien atgriezās, samta spārniem čabot rīta gaisā. Ūdens ir dziļš un straujš gan augšup pa strau­mi, gan lejup.

Tiklīdz tas bija pateikts, Murtags sacīja:

Labāk es pirmais došos pāri, lai varu pieskatīt zirgus. Viņš ierāpās Safiras seglos. Uzmanies ar Tornaku. Viņš ar mani kopā bijis daudzus gadus. Negribu, lai ar viņu notiek kas nelāgs. Un Safira pacēlās gaisā.

Kad viņa atgriezās, bezsamaņā gulošā elfa jau bija nosieta no pūķa vēdera. Eragons aizveda Tornaku pie Safiras, neņemdams vērā zirga satrauktos zviedzienus. Safira pacēlās uz pakaļkā­jām, lai ar priekškājām apķertu zirgu ap vēderu. Eragons paska­tījās uz viņas lieliskajiem nagiem un iesaucās: Pagaidi! Viņš pārkārtoja Tornaka zirgadeķi, piesienot to pie zirga vēdera, lai pasargātu zirgu, un pamāja Safīrai, lai viņa turpina iesākto.

Tornaks nosprauslojās no bailēm un mēģināja spert, kad Safiras priekškājas iespīlēja zirgu skavās, tomēr pūķis viņu cieši turēja. Zirgs mežonīgi bolīja acis un rādīja acu baltumus, Eragons mēģināja Tornaku nomierināt ar domām, taču zirgs panikā pretojās viņa pieskārienam. Tornaks nepaguva izbēgt, kad Safira palēcās gaisā un viņas pakaļkāju nagi atstāja dziļas sliedes piekrastes akmenī. Pūķa spārni neganti saspringa, cen­šoties pacelt smago nastu. Kādu brīdi likās, ka viņa nokritīs atpakaļ uz zemes. Tad, izdarījusi pēdējo izrāvienu, viņa aizšāvās gaisā. Tornaks šausmās zviedza spārdīdamies un mētādamies. Visu apkārtni piepildīja griezīga skaņa.

Eragons lādējās, prātodams, vai kāds ir pietiekami tuvu, lai dzirdētu. Safira, labāk pasteidzies. Kamēr viņš gaidīja pūķi atgriežamies, puisis ieklausījās, vai tuvumā nav karavīru. Viņš pētīja tintes melnumā grimstošo ainavu, vai kaut kur nodevīgi neuzplaiksnīs lāpa. Drīz Eragons saskatīja raitnieku rindu, kas lavījās lejā no kraujas nieka jūdzes attālumā.

Kad Safīra nolaidās, viņš pieveda Ledusliesmu. Murtaga dumjais dzīvnieks ir pilnīgi satrakojies. Viņam Tornaks bija jāpiesien, lai tas neaizauļotu prom. Pūķis satvēra Ledusliesmu un pacēlās gaisā, neņemot vērā zirga skaļos zviedzienus. Eragons skatījās, kā viņa laižas prom, un jutās bezgala vientuļš tumšajā naktī. Raitnieki vairs nebija tālu.

Beidzot Safīra ieradās, lai paņemtu Eragonu, un drīz vien abi bija uz cietas zemes, bet Ramra aiz muguras. Kad zirgi bija nomierināti un segli uz to muguras sakārtoti, ceļinieki atkal bēga Beoru kalnu virzienā. Gaisu pieskandināja agrīnās putnu dziesmas.

Eragons jājot snauda. Viņš tik tikko apjauta, ka Murtags ir tikpat miegains. Reizēm zirgi gāja pilnīgi savā nodabā, un tikai Safiras neatlaidība visus vadīja pareizā virzienā.

Pamazām zeme kļuva mīksta un sāka plūst zem viņu kājām, liekot apstāties. Saule spīdēja augstu virs galvas. Ramras upe bija vairs tikai dūmakaina līnija tālumā.

Viņi bija nonākuši pie Hadaraka tuksneša.

45. NODAĻA Hadaraka tuksnesis

Plašs kāpu klājiens pletās līdz pašam apvārsnim kā oke­āna viļņi. Vēja pūsmas grieza virpulī sarkanīgo smilšu zeltu. Nīkulīgi koki auga uz vietumis izkaisītiem maziem auglīgas zemes laukumiņiem, par kuriem jebkurš zemnieks teiktu, ka tā nav labībai piemērota. Tālumā slējās purpursarkanu klinšu grēdas. Draudīgajā tukšumā nemanīja nevienu dzīvnieku vienīgi putni laidelējās vēja plūsmās.

-   Vai tu esi drošs, ka zirgiem tur būs pietiekami daudz pār­tikas? Eragons nomurmulēja.

-    Vai redzi tās? Murtags norādīja uz klintīm. Tur apkārt aug zāle. Tā ir īsa un sīksta, taču zirgiem pietiks.

-    Ceru, ka tev taisnība. Eragons miedza acis spilgtajā saulē. Pirms dodamies tālāk, atpūtīsimies. Mans prāts ir lēns kā gliemezis, un es tikko spēju pavilkt kājas.