Eragons

-    Gana. Tu jau paskaidroji savu izvēli, Murtags teica. Tomēr, pirms es piekritu, mums šis tas būtu jāatrisina. Kā jau tu pamanīji, Gileadā es nopirku mums un zirgiem pārtiku. Bet kā mēs dabūsim ūdeni? Nomadu ciltis, kas dzīvo Hadarakā, parasti nomaskē savas akas un oāzes, lai neviens nevarētu nozagt viņu ūdeni. Un nest līdzi ūdeni vairāk nekā vienai dienai nav nozīmes. Iedomājies, cik Safīra vien izdzer! Viņa un zirgi vienā reizē izlieto vairāk ūdens nekā mēs nedēļas laikā. Varbūt tu vari izsaukt lietu ikreiz, kad mums gribas dzert? Es nezinu, kā citādi mēs varētu doties virzienā, kuru tu piedāvā.

Eragons šūpojās uz papēžiem. Lietus izsaukšana bija ārpus viņa spēju robežām. Viņam bija aizdomas, ka pat visspēcīgākie Jātnieki to nespēja. Izkustināt tādu daudzumu gaisa bija tas pats, kas pakustināt kalnu. Vajadzēja atrast risinājumu, kas neizsūktu visu viņa spēku. Interesanti vai smiltis var pārvei­dot par ūdeni ? Tas atrisinātu mūsu problēmu, taču tikai tādā gadījumā, ja ūdens radīšanai nav nepieciešams pārāk daudz enerģijas.

-    Man ir kāda doma, Eragons sacīja. Ļauj man pamēģināt vienu lietu, un tad es tev atbildēšu. Viņš devās ārpus apmet­nes plecu pie pleca kopā ar Safīru.

Ko tu grasies izmēģināt ? viņa tincināja.

-    Nezinu, viņš izmeta. Safira, vai tu varētu nest tik daudz ūdens, lai mums pietiktu?

Viņa papurināja savu milzīgo galvu. Nē, es nevarētu tādu daudzumu pat pacelt, kur nu vēl lidot ar to.

Slikti. Eragons pietupās un paņēma akmeni ar iedobumu, kurā pēc lieluma varētu ietilpt ūdens malks. Tad iemīcīja zemes piku iedobē un uzmanīgi to aplūkoja. Tagad grūtākā daļa. Kaut kādā veidā vajadzēja pārvērst zemi ūdenī. Kādi vārdi man jāsaka? Viņš brīdi prātoja, tad izvēlējās divus, kas, pēc viņa domām, varētu derēt. Viņa smadzenēm izbrāzās cauri ledainas maģijas vilnis, kad viņš pārvarēja pazīstamo barjeru un pavē­lēja: Deloi moi!

Zemes pikucis acumirklī pārdabiskā ātrumā sāka izsūkt viņa spēkus. Eragonam atmiņā atplaiksnīja Broma brīdinājums, ka daži uzdevumi var iztērēt visus spēkus un paņemt dzīvību. Viņa krūtīs sacēlās panika. Jauneklis centās atsaukt maģiju, taču nespēja. Tā bija cieši saistīta ar ķermeni, uzdevums varēja tikt pabeigts vai arī viņš nomirs. Vienīgais risinājums nekustīgi gaidīt, kļūstot aizvien vājākam un vājākam.

Tajā brīdī, kad viņš jau bija pārliecināts, ka nomirs, tupot uz ceļiem, zeme iemirdzējās un pārtapa ūdens malkā. Eragons sajuta atvieglojumu un, smagi elpodams, apsēdās. Sirds neprā­tīgi dauzījās, un bads žņaudza visas iekšas.

Kas notika ? Safira jautāja.

Eragons papurināja galvu, vēl aizvien būdams neizpratnē par sava ķermeņa spēku izsīkumu. Viņš priecājās, ka nebija ķēries pie kaut kā lielāka. Tas… tas nederēs, viņš sacīja. Man nav pat spēka radīt pietiekami daudz ūdens sev pašam.

Tev vajadzētu būt uzmanīgākam, viņa norāja puisi. Maģija var izraisīt negaidītas sekas, kad senus vārdus izmanto jaunos veidos.

Viņš dusmīgi paskatījās uz pūķi. Es zinu, taču tas bija vienī­gais veids, kā varēju pārbaudīt savu ideju. Es nevarēju gaidīt, līdz nonākam tuksnesī! Viņš atgādināja sev, ka Safira vienkārši gribēja palīdzēt. Kā tev izdevās pārvērst Broma kapu par diman­tu un nenonāvēt sevi ? Es tik tikko spēju tikt galā ar drusciņu zemes, nerunājot par smilšakmeni.

Es nezinu, kā man tas izdevās, viņa klusi atzinās. Tas vien­kārši notika.

Vai tu varētu to atkal paveikt, vienkārši šoreiz radot ūdeni ?

Eragon, viņa sacīja, cieši lūkojoties puisim sejā. Es nespēju kontrolēt savas spējas vairāk kā kurš katrs zirneklis. Tādas lietas vienkārši notiek, vai es to gribu vai ne. Broms tev sacīja, ka pūku klātbūtnē norisinās savādas lietas. Viņš teica taisnību. Viņš to nespēja izskaidrot, un es arī ne. Reizēm es varu paveikt kaut ko, vadoties no sajūtām gandrīz nedomājot. Pārējā laikā kā tagad man nav vairāk spēju kā Ledusliesmai.

Tā nav, jauneklis maigi sacīja, uzliekot roku uz pūķa kakla. Ilgu laiku viņi nesacīja ne vārda. Eragons atcerējās, kā Broms tika guldīts kapā, ko viņš radīja. Viņš vēl aizvien redzēja, kā smilšakmens apklāja vecā vīra seju. Mēs vismaz viņu pienācīgi apglabājām, jauneklis nočukstēja.

Viņš laiski virpināja zemes druskas starp pirkstiem, veidojot līkumainas vagas. Divas vagas izveidoja mazu ieleju, tādēļ viņš tām pievienoja kalnus. Tad ieskrāpēja upes kontūru, kas iztecē­ja no ielejas, un padziļināja to, jo upe šķita pārāk sekla. Viņš pie­vienoja vēl kādu pauguru upes krastā, tad vēl un vēl, līdz ierau­dzīja, ka izveidojis Palankāras ielejas attēlu. Pēkšņi viņš sajuta ilgas pēc mājām un noslaucīja ieleju ar vienu rokas vēzienu.

Es negribu runāt par to, viņš nikni noteica, atvairīdams Safiras jautājumus. Eragons sakrustoja rokas uz krūtīm un drūmi raudzījās zemē. Gandrīz pret paša gribu acis pievērsās vietai, kur viņš bija izvagojis zemi. Eragons pārsteigts izslējās. Lai arī zeme bija sausa, izveidotā gramba jūtami kļuva mitrāka. Eragons, ziņkāres dzīts, noskrāpēja tur vēl kādu drusku zemes un atrada mitru slāni tikai dažas collas no zemes virskārtas.

Paskaties! viņš sajūsmināts iesaucās.