Eragons

Eragona prātā atplaiksnīja atmiņas par sarunu ar urgļiem netālu no Tērmas viņi pieminēja "kungu". Viņi taču runāja par karali! Es aizvainoju pašu ietekmīgāko cilvēku Alagēzijā! Viņš šausmās visu saprata. Tad Eragons atcerējās nogalinātos Jazuakas pilsoņus. Viņam kļuva slikti, un tad pamazām sāka augt dusmas. Urgļi klausīja Galbatoriksa pavēlēm! Kāpēc viņš pieļāvis tādas zvērības pret saviem pavalstniekiem?

Viņš ir ļauns, Satīra stingri noteica.

Nikni uzlūkodams apkārtni, Eragons iesaucās: Tas nozīmē karu! Tiklīdz Impērijas ļaudis par to uzzinās, viņi sadumposies un būs vārdenu pusē.

Murtags atbalstīja zodu plaukstās. Ja arī viņi uzzinātu par šo vardarbību, tikai daži tiktu līdz vārdeniem. Karalim, ņemot palīgā urgļus, tagad ir pietiekami daudz karavīru, lai aizvērtu Impērijas robežas un pārņemtu pār to pilnīgu kontroli par spīti naidīgi noskaņotiem pavalstniekiem. Lai arī karali ienīst, cilvē­kus apvienos zem viņa karoga, ja radīs kopējā ienaidnieka tēlu.

-    Kas tad tas būtu? Eragons samulsis vaicāja.

-    Elfi un vārdeni. Pareizi izplatot baumas, tos var iztēlot kā nicināmākos monstrus visā Alagēzijā naidnieki, kas to vien gaida, lai sagrābtu tavu zemi un īpašumus. Impērija pat varētu sacīt, ka urgļu nolūki visu šo laiku ir bijuši pārprasti un ka tie patiesībā ir draugi un sabiedrotie pret šādiem briesmīgiem ienaidniekiem. Es tikai gribētu zināt, kā karalis tiem atlīdzinās par šo pakalpojumu.

-    Neviens tam neticētu, Eragons sacīja, purinot galvu. Nevienu nevarētu tik viegli maldināt par Galbatoriksa un urgļu nodomiem. Turklāt kāpēc viņam tas būtu jādara? Viņam jau tagad pieder visa vara.

-    Taču karaļa autoritāti apstrīd vārdeni, kuriem ļaudis uzti­cas. Turklāt ir arī Surda, kas nepakļaujas viņam, kopš atdalījās no Impērijas. Galbatorikss ir spēcīgs Impērijā, taču viņa rokas ārpus tās ir vājas. Un cilvēki, kas neredz cauri viņa blēdībām, tie noticēs visam, ko viņš teiks. Tā noticis arī iepriekš. Murtags apklusa un drūmi lūkojās tālumā.

Viņa vārdi satrauca Eragonu. Safira domās sazinājās ar viņu.

Kurp Galbatorikss sūta urgļus?

Ko?

Gan Kārvahallā, gan Tērmā tu dzirdēji runas, ka urgļi dodas prom dienvidaustrumu virzienā, it kā būtu jācīnās ar Hadaraka tuksnesi. Ja karalis viņiem tiešām var pavēlēt kāpēc viņš tos sūta tajā virzienā? Varbūt tiek veidota urgļu armija karaļa privātām vajadzībām, varbūt pat vesela urgļu pilsēta?

Eragons nodrebēja no šis domas. Es esmu pārāk noguris, lai par to prātotu. Lai arī ko Galbatorikss plāno darīt, mums no tā būs tikai nepatikšanas. Vienīgais es gribu uzzināt, kur ir vārdeni. Mums būtu jādodas pie viņiem, taču bez Dormnata palīdzības mēs esam sprukās. Lai arī ko mēs tagad darītu, Impērija mūs atradīs.

Nepadodies, viņa iedrošināja, bet tad sausi piebilda: Lai arī tev, iespējams, ir taisnība.

Paldies. Viņš paskatījās uz Murtagu. Tu riskēji ar savu dzīvību, lai mani glābtu: es tagad esmu tavs parādnieks. Tikai saviem spēkiem es nevarētu izbēgt. Taču bija vēl kas vairāk. Starp abiem bija izveidojusies spēcīga saikne saliedējusies, cīnoties plecu pie pleca, un norūdījusies Murtaga uzticībā.

Priecājos, ka varēju palīdzēt. Tas… Murtags sastomī­jās un paberzēja seju. Mana galvenā rūpe šobrīd ir par to, kā mēs ceļosim tālāk, kad mūs meklē tik daudzi karavīri. Rīt mums dzīsies pa pēdām Gileadas karavīri. Tiklīdz viņi ieraudzīs zirgu pakavu nospiedumus, tā sapratīs, ka tu neesi aizlidojis ar Safiru.

Eragons īgni piekrita. Kā tev izdevās iekļūt cietoksnī?

Murtags klusi iesmējās. Es samaksāju milzīgu kukuli un ielīdu pa netīru virtuves atkritumu vadu. Taču šo plānu neva­rētu paveikt bez Safiras. Viņa, Murtags apstājās un vērsās ar savu sakāmo pie pūķa, nē, tu esi vienīgais iemesls, kādēļ mēs palikām dzīvi.

Eragons svinīgi uzlika roku uz pūķa zvīņainā kakla. Kamēr viņa apmierināti dūca, jauneklis nespēja atraut skatu no elfas sejas. Viņš negribīgi piecēlās stāvus un sacīja: Mums viņai jāsagatavo guļvieta.

Murtags arī piecēlās kājās un izklāja elfai segu. Kad viņi uzcēla sievieti uz tās, krekla aproce saplīsa pret nelielu zaru. Eragons mēģināja sakārtot krekla audumu, kad pēkšņi noelsās no pārsteiguma.

Elfas rokas bija izraibinātas ar nobrāzumiem un ievainoju­miem daži gandrīz jau sadzijuši, citi nesen iegūti un sulojoši. Eragons dusmās nogrozīja galvu un parāva piedurkni augstāk. Ievainojumi turpinājās līdz viņas plecam. Drebošiem pirkstiem viņš atraisīja krekla mugurpusi, baidīdamies no tā, ko tur varētu ieraudzīt.

Kad ādas apģērbs noslīdēja, Murtags nolamājās. Elfas mu­gura bija spēcīga un muskuļota, taču to no vienas vietas klāja krevele. Āda izskatījās kā sakaltuši un sasprēgājuši dubļi. Viņu nežēlīgi slānījuši ar pātagu un dedzinājuši ar karstām dzelzs knaiblēm. Tur, kur āda nebija saplaisājusi, tā bija sarkani melna no daudzajiem sitieniem. Uz viņas kreisā pleca ar indigo krāsas tinti bija uztetovēts tas pats simbols, kas bija uz Broma gredzena safīra. Eragons klusi sevī nozvērējās, ka nogalinās ikvienu, kas bija atbildīgs par elfas spīdzināšanu.

-    Vai tu to vari sadziedēt? Murtags jautāja.