Eragons

-    Es… es nezinu, Eragons sacīja. Viņš pēkšņi pakrūtē saju­ta nelabumu. Šeit ir ļoti daudz ievainojumu.

Eragon! Safīra asi izmeta. Viņa ir elfa. Viņai nedrīkst ļaut nomirt. Noguris vai neēdis tev viņa ir jāglābj. Es sakausēšu savu spēku ar tavējo, taču maģija ir jāvada tev.

Jā… tev taisnība, viņš nočukstēja, nespēdams atraut acu no elfas. Puisis apņēmīgi norāva cimdus un sacīja Murtagam: Tas aizņems kādu laiku. Vai tu vari sadabūt man ēdienu? Un uzkarsē saites apsējiem. Visus ievainojumus es nevarēšu sadziedēt.

-   Mēs nevaram iekurt uguni, lai mūs nepamanītu, Murtags iebilda. Tev būs jāizmanto nemazgātas saites, un ēdiens arī būs auksts. Eragons novaikstījās, taču samierinājās ar to. Kad viņš maigi uzlika roku uz elfas muguras, Safira apsēdās blakus un nekustīgi skatījās uz sievieti ar savām mirdzošajām acīm. Eragons dziļi ievilka elpu, pasniedzās pēc maģijas un sāka darboties.

Viņš izrunāja senos vārdus: Waise heill! Deguma brūces saviļņojās zem viņa plaukstas, un tai pāri pārslīdēja jauna, neskarta āda, kas pārklāja brūci, dzēšot ievainojuma pēdas. Viņš nedziedēja mazākus nobrāzumus un citus ievainojumus, kas nebija dzīvībai bīstami, visam būtu nepieciešams pārāk daudz enerģijas un nekas nepaliktu pāri nopietnākām trau­mām. Kamēr Eragons nopūlējās ar dziedināšanu, viņš apbrīnoja elfas sīkstumu, to, ka viņa vēl aizvien ir dzīva. Daudzas reizes viņu spīdzinājuši līdz nāvei. Šo neliešu precizitāte lika šermu­ļiem skriet pār kauliem.

Eragons centās ievērot pieklājību, tomēr nevarēja nepama­nīt, cik ārkārtīgi skaists bija elfas ķermenis pat zem spīdzinā­šanas atstātajām zīmēm. Viņš bija pārāk noguris, lai visu laiku pievērstu uzmanību šim daiļumam, tomēr brīžiem viņa ausu gali kļuva sarkani un viņš no sirds cerēja, ka Safira nezina, ko viņš domā.

Eragons strādāja visu rītausmas cēlienu, apstājoties, tikai lai paēstu un padzertos, mēģinādams atgūt spēkus pēc piespiedu gavēņa, bēgšanas un tagad elfas dziedināšanas. Safira palika viņam blakus, aizdodama savu spēku, kad vien tas bija vaja­dzīgs. Saule spīdēja augstu debesīs, kad viņš beidzot piecēlās, ņurdēdams un izstaipīdams notirpušos muskuļus. Viņa rokas bija pelēkas, un acis sūrstēja no piepūles. Jauneklis aizstreipu­ļoja līdz segliem un krietni iemalkoja no vīna maisa.

Vai tu pabeidzi? Murtags taujāja.

Eragons pamāja ar galvu, drebēdams pie visām miesām. Viņš nevarēja sevi piespiest runāt. Apmetne grīļojās viņa acu priekšā; viņš gandrīz zaudēja samaņu. Tev labi sanāca, Safira mierinoši sacīja.

-    Vai viņa dzīvos?

-    Es ne… nezinu, Eragons atbildēja aizlūzušā balsī. Elfi ir spēcīgi, taču pat viņi nespēj izturēt šādas mokas bez sekām. Ja es zinātu vairāk par dziedināšanu, es varētu mēģināt viņu atdzīvināt, taču… Viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Jaunekļa rokas tik ļoti drebēja, ka izlija nedaudz vīna. Nākamais malks tās savaldīja. Labāk dosimies ceļā.

-    Nē! Tev jāpaguļ, Murtags protestēja.

-    Es… varu gulēt seglos. Taču mēs nevaram palikt šeit, ja karavīri nāk aizvien tuvāk.

Murtags negribīgi padevās. Tādā gadījumā es vedīšu Ledus­liesmu, kamēr tu gulēsi. Viņi apsegloja zirgus, piesēja elfu pie Safiras segliem un devās prom no apmetnes. Eragons turpināja ēst, sēdēdams seglos un mēģinādams atgūt iztērēto enerģiju. Tad atlaidās pret Ledusliesmas skaustu un aizvēra acis.

43. NODAĻA Ūdens no smiltīm

Kad viņi vakarā apstājās, Eragons nejutās ne par matu labāk un garastāvoklis bija pavisam nelāgs. Lielāko die­nas daļu viņi bija pavadījuši, mezdami līkločus, lai izvai­rītos no karavīriem, kurus pavadīja medību suņi. Viņš nolēca no Ledusliesmas un vaicāja Safīrai: Kā viņa jūtas?

Domāju nav sliktāk kā pirms tam. Dažas reizes viņa maz­liet sakustējās, bet tas arī viss. Safīra zemu pietupās, lai Eragons varētu nocelt elfu viņai no muguras. Sievietes maigais ķermenis uz kādu brīdi piespiedās Eragonam. Viņš steidzīgi nolika elfu zemē.

Viņi abi ar Murtagu pagatavoja vakariņas. Vīrieši tikai ar grūtībām turējās, lai neaizmigtu. Kad abi bija paēduši, Murtags sacīja: Mēs nevaram turpināt tādā gaitā. Vēl dažas dienas, un viņi mūs panāks.

-    Ko citu mēs varam darīt? Eragons atcirta. Ja mēs būtu divi vien un tu piekristu pamest Tornaku, Safira varētu aizlidot ar mums tālu prom. Taču ir vēl arī elfa.

Murtags uzmanīgi paskatījās uz Eragonu. Ja tu vēlies doties pats savu ceļu, es tevi nekavēšu. Es negribu, lai jūs ar Safiru paliekat un riskējat tikt cietumā.

-    Neapvaino mani, Eragons izmeta. Es esmu brīvībā, tikai pateicoties tev. Es negrasos tevi pamest Impērijas nagos. Tā būtu visklajākā nepateicība.

Murtags pielieca galvu. Tavi vārdi uzmundrina mani. Viņš uz brīdi apklusa. Taču tie neatrisina mūsu problēmu.

-   Un kas varētu to atrisināt? Eragons atvaicāja. Viņš pamāja uz elfu. Ja viņa varētu pateikt, kur ir elfi, mēs varētu meklēt patvērumu pie viņiem.