Eragons

Safira pielika ķetnu pie viņa atklājuma. Kā tas mums var palīdzēt ? Tuksnesī ūdens ir tik dziļi zem zemes, ka mums vaja­dzētu rakt nedēļām ilgi, lai to atrastu.

Jā, Eragons priecīgi sacīja, taču, ja tur vispār ir ūdens, es to varu iegūt. Skaties! Viņš padziļināja bedri un domās tiecās pēc maģijas. Viņš nevis zemi pārveidoja par ūdeni, bet vienkārši izsauca virspusē ūdeni, kas atradās zemes dzīlēs. Bedrē parā­dījās neliela strūkliņa, un drīz jau ūdens piepildīja visu bedri. Eragons pasmaidīja un pagaršoja iegūto valgmi. Šķidrums bija vēss un tīrs derīgs dzeršanai. Skaties! Mēs varam dabūt, cik vajag.

Safira paošņāja mazo ūdenstilpi. Šeit varam. Bet tuksnesī? Tur varbūt nebūs gana daudz ūdens zemes dzīlēs, lai tu to va­rētu pacelt virspusē.

Varēšu, Eragons pārliecināja pūķi. Es tikai paceļu ūdeni zemes virspusē vienkāršs uzdevums. Kamēr es to varu darīt lēnām, man pietiks spēka. Pat ja man vajadzētu izsaukt ūdeni no piecdesmit soļu dziļuma, arī tad tas nebūs pārāk grūti. Jo sevišķi tad, ja tu man palīdzēsi.

Safīra vēl šaubīdamās skatījās uz viņu. Vai tu esi pārlieci­nāts? Uzmanīgi padomā par savu atbildi, jo tava kļūda var maksāt mūsu dzīvību.

Eragons vilcinājās, tad, cieši pārliecināts, sacīja: Es esmu pārliecināts.

Tad ej un pasaki Murtagam. Es stāvēšu sardzē, kamēr jūs gulēsiet.

Tu taču ari neesi gulējusi visu nakti tāpat kā mēs, viņš iebilda. Tev jāatpūšas.

Ar mani viss būs kārtībā es esmu daudz spēcīgāka, nekā tu domā, Safira maigi sacīja. Zvīņas čabēja, kad pūķis saritinājās un sāka uzmanīt ziemeļus, no kurienes varēja ierasties vajātāji. Eragons apskāva Safiru, un viņa noņurdēja, sāniem vibrējot: Ej.

Brīdi vilcinājies, viņš atgriezās pie Murtaga, kas jautāja: Nu? Vai varam doties tuksnesī?

Varam, Eragons apstiprināja. Viņš nokrita uz segas un izstāstīja, ko bija uzzinājis. Pabeidzis stāstu, Eragons uzlū­koja elfu. Viņas seja bija pēdējais, ko puisis redzēja, laižoties miegā.

44. NODAĻA Ramras upe

Ceļotāji piespieda sevi celties ļoti agri krēslas stundās pirms rītausmas. Eragons trīsēja drēgnajā rīta gaisā.

Kā mēs vedīsim tālāk elfu? Viņa nevar ilgāk jāt uz Safiras muguras, nenobrāžot ādu gar viņas zvīņām. Safira nevar viņu nest nagos, tas ir nogurdinoši, un nosēšanās ir bīs­tama. Kamanas nederēs, tās satrieks gabalos, kamēr jājam, un es negribu palēnināt zirgu soli vēl viena cilvēka svara dēļ.

Murtags apdomāja sacīto, seglojot Tornaku.

-   Ja tu jāsi ar Safīru, mēs varētu piesiet elfu pie Ledusliesmas, taču viņa tāpat nobrāzīs ādu gar zirga muguru.

Man ir risinājums, Safira negaidot ierunājās. Kāpēc nepiesiet elfu pie mana vēdera ? Es varēšu brīvi kustēties, un viņa būs drošībā. Vienīgi tad, ja kareivji izšaus bultas uz mani, tas varētu būt bīstami, tomēr es viegli varētu pacelties virs tām.

Neviens nespēja piedāvāt labāku ideju, tādēļ viņi ātri ķērās pie tā, ko ieteica Safira. Eragons salocīja vienu no savām segām, aptina elfas sīkajam augumiņam un aiznesa viņu pie Safiras. Segas un maiņas drēbju kārtu viņi ziedoja, savijot pietiekami garas virves, lai apjoztu Safiras rumpim. Ar šīm virvēm elfa tika piesieta pie Safiras vēdera, un viņas galva atradās starp pūķa priekškājām. Eragons kritiski apskatīja paveikto.

-    Man liekas, ka zvīņas pārberzīs virves.

-   Mums būs ik pa laikam jāpārbauda, kāds ir nodilums, Murtags ierunājās.

Vai dosimies ceļā? Safira apjautājās, un Eragons atkārtoja jautājumu.

Murtaga acis draudīgi iedzalkstījās, un uz lūpām sastinga smaids. Viņš atskatījās uz noieto ceļu, kur skaidri varēja sare­dzēt dūmus no karavīru apmetnēm, un sacīja:

-    Man vienmēr ir patikušas zirgu skriešanas sacīkstes.

-    Un tagad mēs sacenšamies par savu dzīvību!

Murtags ielēca Tornaka seglos un izjāja no apmetnes. Era­gons Ledusliesmas mugurā sekoja cieši līdzās. Safira pacēlās gaisā kopā ar elfu. Viņa lidoja zemu virs zemes, lai karavīri viņu neieraudzītu. Visi ceļinieki devās uz dienvidaustrumiem uz tālo Hadaraka tuksnesi.

Eragons ik pa brīdim palūkojās, vai vajātāji nav uz pēdām. Viņa domas grozījās ap elfu. Elfu! Viņš vienu patiešām ir redzējis, un šī elfa ceļo kopā ar viņiem! Viņš prātoja, ko par to sacītu Rorans. Viņam ienāca prātā ja reiz būs lemts atgriezties Kārvahallā, nemaz nebūs viegli visus pārliecināt, ka šie noti­kumi patiešām ir norisinājušies.

Līdz pat dienas beigām Eragons un Murtags traucās uz priekšu, nedomādami par grūtībām un nogurumu. Viņi dzina zirgus, cik vien tiem bija spēka. Reizēm viņi nokāpa no zirgiem un skrēja blakus, lai ļautu Tornakam un Ledusliesmai nedaudz atpūsties. Viņi apstājās tikai divas reizes zirgiem vajadzēja paēst un padzerties.