Eragons

Lai arī Gileadas kareivji tagad bija palikuši tālu aiz mugu­ras, katru reizi, kad viņi šķērsoja kādu ciemu vai pilsētu, Eragonam un Murtagam bija jāizvairās no jauniem karavīru pulkiem. Kaut kādā veidā visas apdzīvotās vietas bija brīdinātas par bīstamajiem ceļiniekiem. Divreiz viņi gandrīz iekrita slazdā un izvairījās, tikai pateicoties Safīrai, kas laikus saoda cilvēkus viņu ceļā. Pēc otrās reizes viņi vairs nevēlējās doties uz priekšu pa šo ceļu.

Lauki pamazām grima vakara mijkrēslī, kas debesīm pār­vilka tumšu segu. Viņi turpināja ceļu arī naktī, nepagurdami mērojot jūdzes. Pašā nakts dziļumā zeme zem viņiem kļuva nelīdzena un veidoja mazus, kaktusiem klātus pakalnus.

Murtags norādīja uz priekšu.

-    Tur ir pilsēta Buļļakore -, tā mums pēc dažām jūdzēm būs jāapiet. Tur noteikti ir izlikti sargkareivji, kas mūs meklē. Mums jāmēģina viņiem tikt garām naktī, kad vēl ir tumšs.

Pēc trim stundām viņi ieraudzīja salmu dzeltenos Buļļakores lukturus. Karavīri patrulēja starp sardzes ugunskuriem, kas bija izvietoti visapkārt pilsētai. Eragons un Murtags ievīstīja zobenus makstīs un uzmanīgi nokāpa no zirgiem. Viņi veda dzīvniekus apkārtceļā ap Buļļakori, uzmanīgi klausīdamies, vai apmetnē nav saklausāmi aizdomīgi trokšņi.

Kad pilsēta jau bija aiz muguras, Eragons mazliet atslābi­nājās. Debesis pamazām sāka kļūt gaišākas, sārtojot pamali un sasildot ledaino nakts gaisu. Viņi apstājās uz pakalna kores un aplūkoja apkārtni. Ramras upe bija gan pa kreisi, gan arī pa labi no viņiem. Upe plūda uz dienvidiem dažas jūdzes, tad apmeta nelielu loku un turpināja tecējumu uz rietumiem. Dienas laikā abi ceļinieki bija pieveikuši vairāk nekā sešpadsmit jūdzes.

Eragons atspiedās pret Ledusliesmas kaklu, priecīgs par noieto attālumu.

-   Mums jāatrod kāda ieplaka, kur varam netraucēti atpūs­ties.

Viņi apstājās pie nelielas kadiķu audzes un izklāja savas segas zem tiem. Safīra pacietīgi gaidīja, līdz abi nosēja elfu no viņas vēdera.

-    Es pirmais stāvēšu sardzē un pamodināšu tevi rīta pusē, Murtags sacīja, nolikdams kailo zobenu sev uz kājām. Eragons piekrītoši nomurmināja un uzvilka segu pār pleciem.

Pienāca nakts, un ceļotāji bija atkal gatavi doties uz priek­šu, par spīti nogurumam un miega badam. Kad viņi gatavojās doties ceļā, Safīra teica Eragonam: Šonakt jau ir trešā nakts, kopš mēs izglābām jūs no Gileadas, taču elfa vēl aizvien nav pamodusies. Esmu noraizējusies. Turklāt, viņa turpināja, visu šo laiku viņa nav ne dzērusi, ne ēdusi. Es neko daudz par elfiem nezinu, taču viņa ir tik tieviņa, un es šaubos, vai elfa varēs vēl ilgi iztikt bez ēšanas.

-   Kas noticis? Murtags vaicāja, pārliecies pāri Tornaka mugurai.

-    Elfa, Eragons sacīja, lūkodamies uz viņu. Safīra uztrau­cas, ka viņa visu šo laiku nav ne pamodusies, ne ēdusi. Arī mani tas satrauc. Es sadziedēju viņas brūces vismaz tās, kuras ir redzamas, taču liekas, ka tas neko daudz nav līdzējis.

-    Varbūt Ēna izkropļojusi viņas prātu, Murtags ieteicās.

-    Tad mums viņai jāpalīdz.

Murtags notupās blakus elfai. Viņš uzmanīgi aplūkoja jauno sievieti, tad papurināja galvu un piecēlās.

-    Man šķiet, ka viņa vienkārši guļ. Liekas, es varētu viņu uzmodināt no snauda, tikai uzrunājot vai pieskaroties viņai. Viņas nesamaņa varētu būt kaut kas līdzīgs pašaizsardzībai vai sevis nošķiršanai no ievainojuma sāpēm, taču kāpēc viņa to neizbeidz? Šobrīd viņai nedraud briesmas.

-    Vai viņa to zina? Eragons klusi vaicāja.

Murtags uzlika roku viņam uz pleca. Tas var pagaidīt. Mums jādodas uz priekšu tagad, vai arī mēs riskējam zaudēt sūri grūti iegūto pārsvaru. Tu varēsi apkopt viņu vēlāk, kad apstāsimies.

-    Pagaidi mazliet, Eragons sacīja. Viņš iegremdēja drānu ūdenī un izspieda to, lai ūdens piles tecētu uz elfas lūpām. Jauneklis to vairākas reizes atkārtoja un apslaucīja viņas ieslī­pās uzacis, juzdams savādu maigumu.

Jātnieki devās cauri pakalniem, izvairīdamies no virsotnēm, lai viņus neieraudzītu sargkareivji. Safīra palika uz zemes tā paša iemesla dēļ. Lai arī viņa bija masīva, tomēr lunkana: tumsā varēja dzirdēt tikai viņas asti, kas švīkstēja pa zemi kā liela, zila čūska.

Drīz debesis austrumos kļuva gaišākas. Kad parādījās rīta zvaigzne Ajedaila, viņi sasniedza krauju, ko klāja nelieli krūmāji.

Apakšā rēca ūdens straume, atsitoties pret akmeņiem un apska­lojot zarus.

-    Ramra! Eragons ierunājās, mēģinādams pārkliegt troksni.

Murtags pamāja ar galvu.

-   Jā! Mums jāatrod brasls, lai pārietu tai pāri.

Tas nav nepieciešams, Safira iebilda. Es varu jūs pārnest pāri, vienalga, cik plata ir upe.

Eragons paskatījās uz viņas zili pelēko augumu. Un ko iesāk­sim ar zirgiem ? Mēs nevaram viņus šeit pamest. Tie ir pārāk smagi, lai tu viņus paceltu.

Ja jūs nesēdēsiet tiem mugurā un tie pārāk nespārdīsies, mierīgi pārnesīšu viņus pāri. Ja es varu lavierēt starp bultām ar trim cilvēkiem uz muguras, tad ar zirgu vienā stiepienā pārlaidīšos pāri upei.

Es ticu tev, bet labāk pameklēsim braslu. Tavs piedāvājums ir pārāk bīstams.

Viņa nokāpa no krasta. Mēs nevaram atļauties izšķiest laiku.