Eragons

Eragons atkāpās Murtaga virzienā, un viņa rokas drebēja, atsitot Ēnas raidītos cirtienus. Katrs nākamais bija spēcīgāks par iepriekšējo. Eragons vairs nebija tik spēcīgs, lai ķertos pie maģijas palīdzības, ja arī to gribētu. Piepeši ar māņu griezienu Ēna izsita jauneklim Zaroku no rokām. Sitiena spēks Eragonu nometa uz ceļiem, un viņš, smagi elsodams, palika uz grīdas. Griezīgā čerkstoņa ieskanējās skaļāk. Neizbēgamais nenovēr­šami tuvojās.

Ēna augstprātīgi skatījās viņā. Tu varbūt esi nozīmīgs varas spēlē, kas šobrīd norisinās, taču esmu vīlies, ja šis ir tavs labākais sniegums. Ja pārējie Jātnieki būtu bijuši tik vārgi, tad iznāk, ka viņi kontrolējuši Impēriju, tikai pateicoties savam skaitliskajam pārākumam.

Eragons palūkojās augšup un pakratīja galvu. Viņš saprata Murtaga plānu. Safira, tagad būtu īstais brīdis. Nē, tu kaut ko piemirsi.

Un ko tieši? Ēna izsmejoši atvaicāja.

Mājas jumts nodārdēja, un daļa no griestiem aizlidoja pa gaisu, atklājot naksnīgās debesis. Pūķus! Eragons ierēcās, pārvarēdams troksni, un metās prom no Ēnas. Sarkanacis nik­numā atieza zobus, zvērīgi mētādams zobenu. Pēkšņi viņa sejā parādījās izbrīns, kad plecā ieurbās Murtaga raidīta bulta.

Ēna smējās un izrāva bultu ar diviem pirkstiem. Tev būtu vairāk jāpacenšas, ja vēlies mani apturēt. Nākamā bulta trāpīja viņam starp acīm. Ēna ieaurojās nāves priekšnojautās un sāka locīties sāpēs, aizklādams seju. Viņa āda kļuva pelēka. Gaisā virs viņa parādījās migla, aizsegdama augumu. Atskanēja sirdi plosošs kliedziens, un mākonis pazuda.

Tur, kur bija stāvējis Ēna, bija palicis viņa apmetnis un kaudze drēbju. Tu nogalināji viņu! Eragons iesaucās. Viņš zināja tikai divus leģendārus varoņus, kas bija izdzīvojuši pēc Ēnas nogalināšanas.

Es neesmu drošs par to, Murtags sacīja.

Kāds vīrs iekliedzās: Viss. Viņš ir zaudējis. Ejiet iekšā un ņemiet viņus ciet!

Karavīri ar tīkliem un šķēpiem sabira istabā no abiem galiem. Eragons un Murtags atkāpās pret sienu, vilkdami sev līdzi elfu sievieti. Vīri ap viņiem izveidoja pusloku, kas neko labu nevēstīja. Tad Safira ielūkojās pa griestu caurumu un ieaurojās. Viņa sagrāba cauruma malu ar saviem milzīgajiem nagiem un norāva gandrīz visus griestus.

Trīs karavīri pagriezās un metās bēgt, taču pārējie palika savā vietā. Griestu centrālā sija nobrakšķēja, un vēl nolija smagu lubiņu lietus. Karavīru rindas bailēs pajuka, mēģinot izvairīties no nāvējošās krusas. Eragons un Murtags spiedās pie sienas, lai nepakļūtu zem krītošajiem gruvešiem. Safira vēlreiz ietaurējās, un karavīri laidās prom, samīdami ceļā pakritušos.

Safira pēdējo reizi sasprindzināja spēkus un norāva pārējo griestu daļu. Tad viņa ielēca telpā, spārnus cieši sakļāvusi pie ķermeņa. Galds zem viņas smaguma sašķīda skaidās. Atviegloti iekliedzies, Eragons metās pūķim ap kaklu. Safira apmierināta iedūcās.

Es ilgojos pēc tevis, mazais.

Es arī. Mums ir vēl kāds. Vai varēsi panest mūs visus trīs?

Protams, viņa sacīja, aizsperdama visas lubiņas un galdus, lai varētu pacelties gaisā. Murtags un Eragons izvilka elfu no slēptuves. Safira pārsteigumā nošņācās: Elfs!

Jā, tā ir sieviete, ko redzēju savos sapņos, Eragons sacīja, paņemdams rokās Zaroku. Viņš palīdzēja Murtagam iecelt elfu seglos, tad viņi abi uzrāpās Safīrai mugurā. Es dzirdēju cīņas trokšņus uz jumta. Vai tur augšā ir vīri ?

Bija, bet tagad nav. Vai esat gatavi ? Jā.

Safīra izlēca no goda istabas uz cietokšņa jumta, kur juku jukām gulēja sargu ķermeņi. Skaties! Murtags sacīja, rādot tālumā. Otrā pusē tornim un istabai ar noplēsto jumtu ieņēma vietas strēlnieku rinda.

Safira, tev jālido. Tūlīt! Eragons brīdināja.

Pūķis atlocīja spārnus, aizskrēja līdz ēkas malai un atspērās ar spēcīgajām kājām. Papildu svars uz Safiras muguras sāku­mā vilka viņu satraucošā ātrumā uz leju. Kamēr viņa pūlējās sasniegt augstumu, Eragons sadzirdēja raidīto bultu melodisko strinkšķi.

Bultas šāvās tumsā uz viņu pusi. Safira sāpēs ierēcās, kad viņai trāpīja, un ātri pagriezās pa kreisi, lai izvairītos no nāka­mās zalves. Debesis izraibināja vēl vairāk bultu, tomēr nakts pasargāja viņus no šautru nāvējošā dzēliena. Eragons atvieglo­jumā atlaidās pret Safiras kaklu. Kur tevi ievainoja?

Mani spārni ir caururbti… viena no bultām ir iestrēgusi. Tā vēl aizvien ir turpat. Pūķis smagi elpoja.

Cik tālu tu mūs vari aiznest?

Pietiekami tālu. Eragons cieši turēja elfu, kamēr viņi slīdēja virs Gileadas. Drīz pilsēta palika tālu aiz muguras, un viņi vir­zījās uz austrumiem, augstu planēdami naksnīgajās debesīs.

42. NODAĻA Kareivis un dziednieks

Saflra nolaidās klajumiņā, kas atradās pašā kalna korē, un noklāja izstieptos spārnus zemē. Eragons juta, kā pūķis dreb zem viņa. Viņi bija tikai pusjūdzes attālumā no Gileadas.

Klajumā sapīti stāvēja Ledusliesma un Tornaks; zirgi sa­traukti sprausloja, Safīrai ierodoties. Eragons noslīdēja zemē un, nevilcinoties ne mirkli, pievērsās pūķa ievainojumiem, ka­mēr Murtags sagatavoja zirgus.