Eragons

Cellē ieskrēja vīrs platiem pleciem un zobenu rokā. Kas noticis, mans kungs? viņš satraucies vaicāja.

-   Met to rotaļlietu prom, Ēna pavēlēja. Viņš pagriezās pret Eragonu un aizkapa balsī sacīja: Zēns nav dzēris ūdeni. Kāpēc?

-    Es pirms brīža runāju ar cietumsargu. Visi šķīvji un bļodas bija kā izlaizīti.

Ļoti labi, sacīja Ēna, kļuvis pavisam mierīgs, taču pārliecinies, lai viņš sāktu dzert. Viņš pieliecās kapteinim un kaut ko iečukstēja tam ausī. Eragons sadzirdēja dažus vārdus: …dubultdevu, drošības labad. Kapteinis piekrītoši palocīja galvu. Tad Ēna pievērsās Eragonam. Rīt mēs atkal parunā­sim, kad es nebūšu tik aizņemts. Tev jāzina, ka mani ārkārtīgi interesē vārdi. Es labprāt tavējam veltītu daudz vairāk uzma­nības.

Viņa teiktais lika sarauties Eragona sirdij.

Tiklīdz viņi bija prom, puisis apgūlās gultā un aizvēra acis. Broma mācība bija nesusi augļus. Viņš turpināja uzticēties tai, lai neļautos bailēm un nezaudētu mieru. Es esmu apguvis visu nepieciešamo, un tagad man tas jāizmanto. Jaunekļa domas aprāvās, kad viņš izdzirdēja karavīru soļus nākam tuvāk.

Viņš piesardzīgi piegāja pie durvīm un ieraudzīja, kā divi kareivji velk elfu tālāk pa gaiteni. Kad Eragons vairs neredzēja sievieti, viņš nogāzās zemē un mēģināja likt lietā maģiju. No viņa lūpām atskanēja lāsti, jo maģija aizvien vēl nedevās rokās.

Viņš paraudzījās ārā uz pilsētu un dusmās grieza zobus. Diena bija tikai pusē. Ievilcis elpu, Eragons pacietīgi centās gaidīt.

41. NODAĻA Cīna pret ēnām

Eragona cellē bija tumšs, kad viņš pēkšņi uzrāvās sēdus. Kaut kas bija mainījies. Viņš jau stundām ilgi bija jutis maģiju pašā savas apziņas stūrītī, taču ikreiz, kad mēģi­nāja to likt lietā, nekas nenotika. Zēna acis nervozi mirdzēja, kad viņš sažņaudza rokas un sacīja: Nagz reisa! Gultas sega plīkšķēdama pacēlās gaisā un salocījās dūres lieluma bumbā. Tā nolaidās zemē ar klusu būkšķi.

Eragons paguris piecēlās. No piespiedu gavēšanas viņš jutās vājš, taču prieks nomāca badu. Tagad īsts izmēģinājums. Viņš prātā pasniedzās pie durvju slēdzenes. Eragons nevēlējās to salauzt vai izņemt no durvīm, viņš vienkārši pagrieza tās ser­deni un atslēdza durvis. Tās krakšķot pavērās.

Kad viņš pirmo reizi lietoja maģiju un nogalināja urgļus Jazuakā, tas paņēma gandrīz visus viņa spēkus, taču kopš tā laika Eragons bija kļuvis daudz spēcīgāks. Tas, kas reiz viņu pilnībā iztukšoja, tagad tikai mazliet darīja gurdenu.

Viņš piesardzīgi izgāja gaitenī. Man jāatrod Zaroks un elfa. Viņai jābūt vienā no tām cellēm, taču man nepietiek laika, lai visās ielūkotos. Taču Zaroku varēja paņemt Ēna. Jauneklis saprata, ka viņa domu pavediens vēl aizvien ir neskaidrs. Kāpēc es esmu šeit ? Es varētu izbēgt tūlīt pat, ja ieietu savā cellē un ar maģijas palīdzību atvērtu logu. Taču tad es nespētu izglābt elfu… Safira, kur tu esi? Man vajadzīga tava palīdzība. Viņš klusām norāja sevi, ka nav sazinājies ar pūķi jau agrāk. Viņam vajadzēja to izdarīt nekavējoties, tiklīdz atguva maģiskās spējas.

Safiras atbilde skanēja ar pārsteidzošu degsmi: Eragon! Es esmu virs Gileadas. Neko nedari. Murtags jau ir ceļā.

Kas ir… Sarunu pārtrauca soļi. Viņš apsviedās apkārt un notupās, kad ieraudzīja sešu vīru komandu iesoļojam gaitenī. Viņi strauji apstājās, blenzdami uz Eragonu un atvērtajām dur­vīm. Karavīru sejas kļuva bālas kā līķim. Labi, viņi zina, kas es esmu. Varbūt varēšu viņus aizbiedēt, lai nebūtu jācīnās.

-    Uzbrukumā! viens no karavīriem nokliedzās, skriedams uz priekšu. Pārējie vīri izvilka zobenus un dieba tam pakaļ pa gaiteni.

Cīnīties ar sešiem vīriem, kad pats esi neapbruņots un vārgs, bija neprāts. Taču doma par elfu neļāva bēgt. Viņš nespēja pamest sievieti likteņa varā. Nebūdams drošs, vai viņam pietiks spēka, Eragons tiecās pēc maģijas un pacēla roku ar mirdzošo gedwēy ignasia zīmi. Karavīru acīs parādījās bailes, taču tie bija sīksti karotāji un nekas viņus nespēja apturēt. Kad Eragons atvēra muti, lai izrunātu liktenīgos vārdus, atskanēja klusa sanoņa un tik tikko manāma kustība. Viens no vīriem nogāzās zemē ar bultu mugurā. Vēl divi nokrita, pirms kāds paguva saprast, kas notiek.

Gaiteņa galā, pa kuru bija ienākuši karavīri, stāvēja noplīsis, bārdains vīrs ar stopu. Viņam pie kājām gulēja kruķis, acīmre­dzami lieks, jo vīrs stāvēja, stalti izslējies.

Trīs palikušie karavīri pagriezās pretī jaunām briesmām. Eragons izmantoja sajukumu un iesaucās: Thrjsta! Viens no vīriem saķēra krūtis un nokrita. Eragons sagrīļojās, jo maģija paņēma krietnu daļu viņa spēka. Vēl viens karavīrs nokrita, kad bulta caururba tam kaklu. Nenogalini viņu! Eragons iesau­cās, kad ieraudzīja savu glābēju pavēršam ieroci pret pēdējo karavīru. Bārdainais vīrs nolaida stopu.

Eragons cieši uzlūkoja tuvāko karavīru. Vīrs smagi elsoja, izbolījis acis tā, ka bija redzami tikai baltumi. Šķita, karavīrs aptver, ka viņa dzīvība ir glābta.