Eragons

Viņš pasniedzās pēc ūdens krūkas, prātodams par elfu un Ēnu. Iedzēris malciņu, viņš pamanīja, ka ūdenim piemīt tikko jaušams aromāts, it kā tam būtu pievienotas dažas piles sasma­kušu smaržu. Saviebies viņš nolika krūku malā. Viņi ir sazāļo­juši ūdeni un varbūt ēdienu arī! Eragons atcerējās, ka pēc tam, kad razaki bija viņu sazāļojuši, iedarbība beidzās pēc vairākām stundām. Ja es kādu laiku varēšu atturēties no dzeršanas un ēšanas, es atkal varēšu izmantot maģiju. Tad man izdosies izglābt elfu… Viņš pasmaidīja par šo domu. Eragons ierāvās stūrī, sapņodams par to, kā tas varētu notikt.

Stundu vēlāk cellē ienāca tukls cietumsargs, nesdams trauku ar ēdienu. Eragons pagaidīja, līdz sargs aiziet, un devās pie loga. Brokastīs bija tikai maize, siers un sīpols, tomēr viņa vēders ierūcās aiz bada. Nolemdams sevi grūtai dienai, Eragons izmeta ēdienu pa logu, cerēdams, ka neviens to nepamanīs.

Eragons visu dienu cīnījās, lai atbrīvotos no zāļu iedarbības. Viņam bija grūti koncentrēties pat uz īsu brīdi, taču, dienai ritot, uztveres spējas pamazām atjaunojās. Viņš sāka atcerēties vairākus senos vārdus, tomēr nekas nenotika, kad viņš tos izru­nāja. Eragons gribēja kliegt aiz niknuma.

Kad atnesa pusdienas, viņš tās aizlidināja pakaļ brokastīm. Bada sajūtu varēja novērst, tomēr slāpes bija mokošas. Rīkle izkalta. Domas par auksta ūdens malku nomocīja ik reizi, kad elpa vēl vairāk izkaltēja muti un rīkli. Tomēr viņš piespieda sevi pat neskatīties uz ūdens krūku.

Viņa domas novirzīja kņada gaitenī. Kāds vīrs skaļā balsī iebilda: Jūs nevarat tur iet! Pavēle bija nepārprotama: neviens viņu nedrīkst redzēt!

-    Tiešām? Vai jūs būsiet tas, kas mirs, lai mani apstādinātu, kaptein? atskanēja lišķīga balss.

Otrs pusbalsī vēl mēģināja iebilst: Nē… bet karalis…

-    Es tikšu galā ar karali, lišķīgās balss īpašnieks pārtrauca.

-    Atver durvis!

Pēc mirkļa aiz Eragona celles durvīm sāka žvadzēt atslēgas. Viņš mēģināja izlikties pusaizmidzis. Man jāizturas, it kā es nesaprastu, kas notiek. Es nevaru izrādīt izbrīnu, lai ko viņš sacītu.

Durvis atvērās. Viņam aizrāvās elpa, ielūkojoties Ēnas sejā. Likās, ka viņš skatās uz nāves masku vai nopulētu galvaskau­su, kam pāri pārvilkta āda, lai iešķiltu kādu dzīvības dzirksti.

-    Sveiki, Ēna sacīja ar aukstu smaidu, atiezis asos zobus. Es esmu ilgi gaidījis šo tikšanos ar tevi.

-    Kas… kas jūs esat? Eragons jautāja šļupstēdams.

-    Nekas svarīgs, Ēna atbildēja, un viņa sarkanbrūnās acis ļauni iezalgojās, taču viņš neļāva vaļu savam ļaunumam. Viņš apsēdās, apmetnim novilnījot. Mans vārds nav jāzina cilvē­kam, kas iemests cietumā. Tas tev tāpat neko nenozīmētu. Mani interesē tu. Kas tu esi?

Jautājums tika uzdots vientiesīgā balsī, taču Eragons zināja, ka tas bija slazds, lai arī tā nozīme viņam nebija skaidra. Jauneklis izlikās, ka brīdi mokās aptvert jautājumu, tad, pieri saraucis, lēnām sacīja: Droši nezinu… Man' sauca Eragons, bet ir vēl kaut kas, vai ne?

Ēna asi iesmējās ar cieši sakniebtām lūpām. Ir gan. Tev ir interesants prāts, manu jauno Jātniek. Viņš paliecās uz priekšu. Āda uz viņa pieres bija plāna un caurspīdīga. Laikam man jābūt nedaudz tiešākam. Kā tevi sauc? -Era…

-    Nē! Ne jau tas, Ēna viņu pārtrauca ar rokas mājienu,

-    vai tev nav vēl kāds vārds kuru tu reti lieto?

Viņš grib zināt manu īsto vārdu, lai pakļautu mani, Eragons saprata. Bet es to nevaru pateikt. Es pats to nemaz nezinu. Viņš ātri pārsprieda, mēģinādams izdomāt kādu blēdību, kas varētu slēpt neziņu. Kas būtu, ja es izdomātu sev vārdu? Viņš vilcinājās

-     tas viegli varēja viņu nodot -, tad mežonīgā ātrumā centās izdomāt vārdu, kas izturētu pārbaudi. Kad viņš jau grasījās to izrunāt, Eragons izdomāja mazliet pabaidīt Ēnu. Viņš veikli mainīja dažus burtus, tad muļķīgi pamāja ar galvu un sacīja:

-     Broms man to reiz nosauca. Tas bija… Pauze ilga dažas sekundes, tad viņa seja atplauka smaidā, it kā jauneklis būtu kaut ko atcerējies. Du Sūndavar Freohr. Burtiskā nozīme šim izteicienam bija "ēnu nāve".

Cellē iestājās draudīgs klusums, taču Ēna nekustīgi turpi­nāja sēdēt. Viņa acis klāja dūmaka. Izskatījās, ka viņš kaut ko saspringti domā, prātodams par tikko dzirdētajiem vārdiem. Eragons jau sāka apsvērt, vai nav atļāvies par daudz. Viņš pagaidīja, līdz Ēna sakustējās, un pavisam naivi pavaicāja:

-    Kāpēc tu esi te?

Ēna paskatījās uz viņu, apmierināti nospīdinot sarkanās acis, un pasmaidīja.

-    Lai patīksminātos. Kāds labums no uzvaras, ja to nevar izbaudīt? Ēnas balsī skanēja pārliecība, taču viņš likās satraukts, it kā būtu izjaukts kāds plāns. Ēna piepeši piecēlās.

-    Man ir jādodas prom, taču, kamēr manis nebūs, tev jāapdo­mā kam tu labāk gribi kalpot: Jātniekam, kas nodevis pats savus likumus, vai arī draugam man, kam piemīt mistiskas zināšanas un spējas. Kad pienāks izšķiršanās brīdis, vidusceļa vairs nebūs. Viņš pagriezās promiešanai, taču, uzmetis skatu Eragona ūdens krūkai, apstājās; viņa seja sastinga. Kapteini Ēna iebrēcās.