Eragons

-    Tu redzēji, ko es varu izdarīt, Eragons asi noteica, ja tu neatbildēsi uz maniem jautājumiem, visa tava atlikusī dzīve būs nožēlojama un mokpilna. Saki: kur ir mans zobens ta maksts un asmens ir sarkanā krāsā un kurā cellē ir ieslodzīta elfa?

Vīrs nebilda ne vārda.

Eragona plauksta draudīgi iegailējās; viņš tiecās pēc maģi­jas. Tā nebija pareizā atbilde, viņš noskaldīja. Vai tu spēj iedomāties, cik daudz moku spēj sagādāt smilšu grauds, kad tas sarkans un karsts nonāk tavā vēderā? Jo sevišķi, ja tas neatdziest nākamo divdesmit gadu laikā un lēni gruzd tev cauri līdz pat īkšķiem! Kad tas tiks tev cauri, būsi jau vecs vīrs. Viņš uz mirkli apklusa, lai novērtētu panākto iespaidu. Tā neno­tiks, ja vien pastāstīsi, ko vēlos.

Kareivja acis izspiedās, taču viņš turpināja klusēt. Eragons sakasīja nedaudz zemes no akmens grīdas un pavisam mierīgi noskaldīja: Šīs smiltis ir daudz vairāk nekā viens grauds, bet nebēdā: tās izdegs tev cauri daudz ātrāk. Un atstās lielāku caurumu. Pēc šiem vārdiem zeme sāka gailēt sarkanā krāsā, tomēr nesvilināja Eragona roku.

-    Labi, tikai neliec man to iekšā! karavīrs lūdzās. Elfa ir pēdējā cellē pa kreisi. Es neko nezinu par tavu zobenu, bet varbūt tas ir sargistabā augšējā stāvā. Tur ir visi ieroči.

Eragons pamāja ar galvu un nomurmināja: Slytha. Kara­vīrs pārbolīja acis un sabruka uz grīdas.

-    Vai tu viņu nogalināji?

Eragons paskatījās uz svešinieku, kas bija tikai dažu soļu attālumā. Viņš samiedza acis, mēģinādams saskatīt seju aiz bārdas. Murtag! Vai tas esi tu? viņš iesaucās.

-   Jā, Murtags atbildēja, mazliet paceļot bārdu virs savas noskūtās sejas. Negribēju, lai redz manu seju. Vai tu viņu nogalināji?

-    Nē, viņš ir aizmidzis. Kā tu iekļuvi iekšā?

-    Nav laika paskaidrot. Mums jātiek uz augšējo stāvu, pirms kāds mūs atradīs. Pēc dažām minūtēm būs iespēja izbēgt. Labāk nenokavēsim.

-   Vai tu nedzirdēji, ko es sacīju? Eragons vaicāja, pamā­dams uz bezsamaņā gulošo kareivi. Cietumā ir elfa. Es viņu redzēju! Mums viņa jāizglābj. Man vajadzīga tava palīdzība!

-    Elfa… Murtags ņurdēja, steigdamies uz priekšu pa gai­teni. Tā ir kļūda. Mums jābēg, kamēr varam. Viņš apstājās pie celles, uz kuru karavīrs bija norādījis, un izvilka riņķi ar atslēgām no savu skrandu apakšas. Es tās paņēmu no kāda sarga, viņš paskaidroja.

Eragons pastiepa roku pēc atslēgām. Murtags paraustīja plecus un iedeva tās viņam. Eragons atrada pareizo, un durvis atsprāga vaļā. Vientuļš mēness stars stīgoja caur logu, liedams pāri elfas sejai vēsu, sudrabainu gaismu.

Elfa paskatījās uz Eragonu, saspringusi un saliekusies uz gultas gatava visam, kas ar viņu varētu notikt. Viņa augstu paslēja galvu karalienes cienīgā stājā. Viņas tumši zaļās acis šķita gandrīz melnas un nedaudz izliektas kā kaķim. Kad elfa cieši uzlūkoja Eragonu, viņam pār muguru pārskrēja skud­riņas.

Viņa īsu brīdi lūkojās viens otrā, tad elfa nodrebēja un sabruka bez skaņas. Eragons tik tikko paguva viņu saķert, pirms sieviete atsitās pret grīdu. Viņa bija pārsteidzoši viegla. Elfa smaržoja pēc saspiestām priežu skujām.

Murtags ienāca cellē. Viņa ir skaista.

-    Un ievainota.

-    Ievainojumus apskatīsim vēlāk. Vai tu esi pietiekami spēcīgs, lai viņu nestu? Eragons pakratīja galvu. Tad es to darīšu, Murtags sacīja un uzlika elfu sev uz pleciem. Tagad augšā pa kāpnēm! Viņš pasniedza Eragonam dunci, un abi steidzās atpakaļ gaitenī, kur vēl aizvien izsvaidīti gulēja kareivju ķermeņi.

Murtags smagiem soļiem vadīja Eragonu uz akmens kāpnēm gaiteņa galā. Kamēr viņi kāpa pa tām, Eragons vaicāja: Kā mēs tiksim ārā, lai mūs nepamanītu?

-    Mēs netiksim, Murtags norūca.

Eragona sirds sarāvās bailēs. Viņš uzmanīgi klausījās, vai kaut kur tuvumā neparādīsies kāds karavīrs, un drebēja, domā­dams kas varētu notikt, ja parādītos Ēna. Kāpņu galā bija goda istaba pilna ar platiem koka galdiem. Pie sienām karājās vairogi, bet koka griestus balstīja grieztas sijas. Murtags nolika elfu uz galda un bažīgi palūkojās uz griestiem. Vai tu vari aprunāties ar Safīru par lietām, ko tev sacīšu?

-    Protams.

-    Pasaki, lai viņa pagaida vēl piecas minūtes.

Tālumā atskanēja kliedzieni. Karavīri dimdināja uz goda istabas pusi. Eragons saknieba lūpas. Lai arī ko tu plāno darīt, man šķiet, ka mums nav daudz laika.

-   Vienkārši pasaki viņai un nerādies tuvumā, Murtags atcirta un aizskrēja prom.

Kad Eragons nodeva vēstījumu, viņš satraukts klausījās, kā vīri kāpj augšā pa kāpnēm. Cīnīdamies ar badu un nespēku, viņš novilka no galda elfu sievieti un paslēpa zem tā. Notupies viņai blakus, puisis aizturēja elpu un cieši sažņaudza dunci.

Istabā ienāca desmit karavīri. Viņi steigšus izskrēja tai cauri, paskatoties tikai zem dažiem galdiem, un turpināja savu ceļu. Eragons atspiedās pret galda kāju un smagi elpoja. Atelpa lika atcerēties par rūcošo vēderu un izkaltušo rīkli. Viņa uzmanību piesaistīja krūka un ēdiena paliekas otrā istabas galā.