Eragons

Eragons aizjoza no savas slēptuves uz otru istabas galu pagrāba ēdienu un atgriezās zem galda. Krūzē bija dzintara krā­sas alus, kuru viņš izdzēra divos malkos. Puisis sajuta patīkamu atvieglojumu, kad aukstais šķidrums notecēja pa izkaltušo rīkli, nomierinādams iekaisušos audus. Viņš aizturēja atraugu un ķērās klāt pie maizes ņukas.

Murtags atgriezās, nesdams Zaroku, dīvainu stopu un skaistu zobenu bez maksts. Murtags pasniedza Zaroku Eragonam. Es atradu otru zobenu un stopu sardzes istabā. Nekad neesmu redzējis tādus ieročus, tāpēc iedomājos, ka tie varētu piederēt elfai.

-    Noskaidrosim, Eragons noņurdēja ar maizes pilnu muti. Zobens plāns un viegls ar savītu rokturi, kas abās pusēs sašaurinājās asās smailēs, precīzi iederējās elfas zobena makstī. Abi vīrieši nebija pārliecināti, vai arī stops pieder elfai, taču tas bija tik smalki veidots, ka diezin vai varēja būt kāda cita īpašums. Ko tagad? viņš vaicāja, nokozdams vēl vienu maizes kumosu.

-   Mēs nevaram šeit ilgāk palikt. Agrāk vai vēlāk karavīri mūs atradīs.

-    Tagad, sacīja Murtags, paņemdams rokās pats savu stopu un uzvilkdams stiegru ar bultu, mēs gaidīsim. Kā jau sacīju, mūsu bēgšana ir sagatavota.

-   Tu nesaproti šeit ir Ēna! Ja viņš mūs atradīs, mēs būsim nolemti nāvei.

-    Ēna! Murtags iekliedzās. Tādā gadījumā liec Safīrai lidot šurp tūlīt pat. Plānoju, ka gaidīsim līdz sardzes maiņai, taču novilcināt promiešanu tik ilgi ir bīstami. Eragons pār­raidīja pūķim pavisam īsu ziņu, negribēdams novērst Safiras uzmanību ar jautājumiem. Tu izjauci manus plānus, pats bēg­dams no celles, Murtags īgņojās, skatīdamies uz istabas ieeju.

Eragons smaidīja. Tādā gadījumā, iespējams, man vaja­dzēja gaidīt. Tevis izvēlētais laiks toties bija precīzs. Es nespētu pat parāpot, ja man ar maģijas palīdzību būtu jācīnās ar visiem tiem karavīriem.

-    Priecājos, ka varu palīdzēt, Murtags bilda. Viņš sastinga, kad izdzirdēja tuvumā skrienošus vīrus. Cerēsim, ka Ēna mūs neatradīs.

Goda istabā atskanēja salti smiekli. Liekas, ka ir jau par vēlu.

Murtags un Eragons apsviedās riņķī. Ēna viens pats stāvēja istabas galā. Viņam rokā bija plāns zobens ar nedaudz ieskram­bātu asmeni. Ēna atāķēja sprādzi, kas saturēja viņa apmetni, un ļāva tam noslīdēt zemē. Viņam bija skrējēja ķermenis tievs, taču samērīgs, un Eragons atcerējās Broma brīdinājumu; viņš arī pats zināja, ka Ēnas izskats ir maldinošs: Ēna bija daudzas reizes spēcīgāks par parastu cilvēku.

-    Tā, manu jauno Jātniek, vai vēlies izmēģināt savus spēkus cīņā ar mani? Ēna ņirgājās. Man nevajadzēja uzticēties kap­teinim, kad viņš apgalvoja, ka esi apēdis visu ēdienu. Otrreiz es tādu kļūdu nepieļaušu.

-   Es tikšu ar viņu galā, Murtags mierīgi sacīja, nolaizdams stopu un izvilkdams zobenu.

-    Nē, Eragons dobji noteica. Viņš grib mani dzīvu, nevis tevi. Es viņu kādu brīdi varu aizkavēt, bet tu labāk atrodi mums bēgšanas ceļu.

-   Labi, ej, Murtags sacīja. Tev nevajadzēs viņu aizkavēt pārāk ilgi.

-    Es ceru, Eragons drūmi novilka. Viņš izvilka Zaroku un sāka lēnām tuvoties Ēnai. Sarkanajā asmenī atspīdēja liesmas no lāpām pie sienas.

Ēnas sarkanbrūnās acis dega kā ogles. Viņš klusi iesmējās. Vai tu tiešām domā mani pievārēt, Du Sundavas Freohr? Kāds nožēlojams vārds. Es gaidīju no tevis kaut ko izsmalcinātāku, taču, liekas, tas ir vienīgais, uz ko esi spējīgs.

Eragons neļāva sevi izprovocēt. Viņš cieši skatījās uz Ēnas seju, gaidīdams kādu acu vai lūpu kustību, kas nodotu preti­nieka nākamo soli. Es nedrīkstu izmantot maģiju, jo viņam var ienākt prātā darīt to pašu. Labāk, lai viņš domā, ka var uzvarēt, neķeroties pie burvestībām, ko viņš, iespējams, var.

Taču pretinieki nepaspēja pat spert soli, kad griesti nobūkšķēja un salīgojās. Sāka birt putekļi, un gaiss kļuva pelēks; grīdu nokaisīja koka gabali. No jumta atskanēja kliedzieni un metāla žvadzoņa. Eragons sabijās, kad no griestiem sāka krist salauztie baļķi, un palūkojās uz augšu. Ēna izmantoja šo mirkli un metās uzbrukumā.

Eragons tik tikko paguva ar Zaroku atsist cirtienu, kas bija vērsts viņa sānos. Asmeņi sasitās ar skaļu troksni, un Eragons no sasprindzinājuma sakoda zobus, bet roka kļuva nejūtīga. Elles liesmas! Viņš ir spēcīgs! Viņš sagrāba Zaroku ar abām rokām un cirta ar visu spēku pret Ēnas galvu; pretinieks to viegli atsita, rīkodamies ar zobenu ātrāk, nekā varēja iedo­māties.

Virs viņiem atskanēja griezīga skaņa, it kā dzelzs pīķi tiktu vilkti pāri akmeņiem. Griestos parādījās trīs garas plaisas. No jumta sāka krist lejā lubiņas. Eragons neievēroja apkārt notie­košo arī tad, kad skaidas nokrita viņam tieši pie kājām. Lai arī viņš bija vingrinājies cīņā ar zobena meistaru Bromu un Murtagu, kas arī bija lielisks zobenvīrs, Ēna viņam lika justies īpaši neprasmīgam. Ēna spēlējās ar viņu.