Eragons

-    Tu neesi ne par kripatu sliktāks, Eragons atzina, aizvien elsodams. Vīrs, kas tevi mācījis, Tornaks varētu kļūt stā­vus bagāts, atverot paukošanas skolu. Cilvēki nāktu no visām Alagēzijas malām, lai mācītos pie viņa.

-    Viņš ir miris, Murtags strupi noteica.

-    Piedod.

Ikvakara cīņas kļuva par ieradumu, kas abiem ļāva sagla­bāt vingrumu un meistarību kļūt sīkstiem kā zobenu pārim. Eragons bija atguvis veselību un atsāka arī maģijas nodarbības. Murtags ziņkāri sekoja mācībām un drīz vien atklāja, ka diez­gan daudz zina par to, taču viņa zināšanas bija visai aptuvenas un viņš nevarēja tās likt lietā. Kad Eragons izrunāja vārdus senajā valodā, Murtags klusi klausījās un reizēm gribēja uzzināt kāda vārda nozīmi.

Gileadas nomalē viņi apturēja zirgus sānu pie sāna. Viņi bija nonākuši pie pilsētas gandrīz pēc mēnesi ilga ceļojuma, un pa šo laiku pavasaris bija pilnībā aizdzinis ziemu. Eragons juta, cik ļoti ir mainījies ceļojuma laikā kļuvis spēcīgāks un mierīgāks. Viņš aizvien domāja par Bromu un runāja par viņu ar Safiru, taču lielāko daļu laika puisis pavadīja, cenšoties nemodināt sevī sāpīgās atmiņas.

Ceļinieki no tālienes redzēja, ka pilsēta bija raupja, barba­riska vieta ar guļbūves ēkām un nepārtraukti kvankšķošiem suņiem. Tās centrā pacēlās neregulāras formas akmens cie­toksnis. Gaiss bija zilganu dūmu pilns. Visa pilsēta izskatījās pēc steigā ierīkota tirgus laukuma. Piecas jūdzes tālāk varēja redzēt dūmakainu Isenstāras ezera līniju.

Drošības apsvērumu dēļ viņi nolēma apmesties divu jūdžu attālumā no pilsētas. Kamēr uz uguns vira vakariņas, Murtags sacīja: Nedomāju, ka tev būtu jābūt tam, kas dodas uz Gileadu.

-   Kāpēc? Es varu diezgan labi nomaskēties, Eragons iebil­da. Turklāt Dormnats gribēs redzēt gedwēy ignasia kā pierā­dījumu tam, ka esmu Jātnieks.

-   Varbūt, turpināja Murtags, tomēr Impērija tevi grib notvert daudz vairāk nekā mani. Ja mani noķers, galu galā es varēšu izbēgt. Taču, ja tevi sagrābs, viņi tevi aizvilks pie karaļa un nolems lēnai un mokošai nāvei ja vien tu neizlemsi pie­vienoties karaļa spēkiem. Turklāt Gileada ir viena no armijas mītnes vietām. Tās tur nav mājas, bet gan barakas. Ja tu iesi tur iekšā, pasniegsi sevi karalim uz zelta paplātes.

Eragons apvaicājās, ko Safira par to domā. Viņa aplika savu asti ap puiša kājām un nogūlās līdzās. Tev nevajadzētu man jautāt: viņš runā prātīgi. Es Murtagam varu pateikt dažus vār­dus, lai pārliecinātu Dormnatu par to, ka viņš runā patiesību. Turklāt viņam ir taisnība: ja kādam jāriskē, labāk, lai tas ir viņš, jo viņš paliks dzīvs arī tad, ja viņu notvers.

Eragons saviebās. Es negribu, lai mūsu dēļ viņš nokļūst nepa­tikšanās. Labi, tu vari iet, viņš negribīgi sacīja Murtagam. Taču, ja ar tevi kaut kas notiks, es došos tevi glābt.

Murtags smējās. Tad jau tas būs notikums, par kuru stāstīs leģendas, kā vientuļš Jātnieks ar vienu roku pievārēja karaļa armiju. Viņš atkal nosmējās un piecēlās kājās. Vai man kaut kas ir jāzina?

-   Vai mums nevajadzētu atpūsties un pagaidīt līdz rītdie­nai? Eragons piesardzīgi vaicāja.

-    Kāpēc? Jo ilgāk mēs paliksim šeit, jo lielāka iespēja, ka mūs atklās. Ja šis Dormnats tevi var aizvest pie vārdeniem, tad viņš jāatrod pēc iespējas ātrāk. Nevienam no mums nevajadzētu palikt Gileadas apkārtnē ilgāk kā dažas dienas.

Un atkal no viņa mutes atskan gudri vārdi, Safira sausi pie­bilda. Viņa pateica Eragonam, ko Dormnatam vajadzētu zināt, un viņš uzticēja šo informāciju Murtagam.

-    Ļoti labi, Murtags sacīja, sakārtodams zobenu pie sāniem. Es atgriezīšos pēc dažām stundām, ja vien neiekulšos kādās nepatikšanās. Pataupi man ēdienu. Viņš pamāja ar roku, uzlēca Tornaka mugurā un aizjāja prom. Eragons apsēdās pie ugunskura un bažīgi bungoja pa Zaroka rokturi.

Stundas ritēja, taču no Murtaga nebija ne miņas. Eragons soļoja apkārt ugunskuram, turēdams rokā Zaroku, bet Safira uzmanīgi skatījās Gileadas virzienā. Kustējās tikai viņas acis. Neviens nebilda ne vārda, tomēr Eragons pamazām sāka kārtot mantas prombraukšanai gadījumā, ja no pilsētas puses parā­dītos karavīru grupa un dotos apmetnes virzienā.

Skaties! Safira iesaucās.

Eragons apmetās apkārt, lai palūkotos Gileadas virzienā. Viņš ieraudzīja vientuļu jātnieku, kas tuvojās no pilsētas puses un mežonīgi auļoja apmetnes virzienā. Man tas nepatīk, viņš sacīja, rāpjoties Safiras mugurā. Esi gatava lidot.

Esmu gatava arī daudz kam citam.

Kad jātnieks pieauļoja tuvāk, Eragons pazina Murtagu, kas bija pieplacis Tornaka mugurai. Izskatījās, ka viņam neviens neseko, tomēr viņš skubināja Tornaku. Zirgs iebrāzās apmetnē, un Murtags nolēca zemē, acumirklī izvelkot zobenu. Kas noti­cis? Eragons jautāja.

Murtags sadrūmis paskatījās. Vai man kāds sekoja no Gileadas?

-    Mēs nevienu neredzējām.