Eragons

Dienas nemanāmi ritēja, mazajai ceļotāju grupai vientulīgi mērojot taku pēc takas. Eragons priecājās, ka abiem ar Murtagu ir daudz kopēju interešu: viņi varēja stundām ilgi spriest par loka šaušanu un medībām.

Tomēr viņi abi izvairījās apspriest vienu tematu abu pagātni. Eragons nestāstīja, kā viņš ir atradis Safiru un saticis Bromu, viņš neteica, no kurienes ieradies. Murtags klusēja par to, kāpēc Impērija dzinās viņam pa pēdām. Vienkārša vienoša­nās, un viņi to ievēroja.

Tā kā abi bija tik līdzīgi, viņi daudz ko uzzināja viens par otru. Eragons bija pārsteigts par Murtaga zināšanām Impērijas politiskajās lietās. Šķita, ka viņš zina, ko darījis katrs augstdzimušais un galminieks un kā tas iespaidojis pārējos. Eragons uzmanīgi klausījās, taču viņa prātā virpuļoja dažādas aizdomas.

Pirmā nedēļa aizritēja, un viņi nemanīja nekādas razaku pēdas; tas mazināja Eragona bailes. Tomēr viņi turpināja nak­tīs pārmaiņus sargāt apmetnes vietu. Eragons domāja satikt urgļus ceļā uz Gileadu, taču no monstriem neredzēja ne pēdas. Man likās, ka šajās nomaļajās vietās čumēs un mudžēs no briesmoņiem, viņš prātoja. Taču es jau nu nesūkstīšos, ja šie būs devušies uz citu pusi.

Viņš vairs nesapņoja par sievieti. Lai arī jauneklis mēģi­nāja domās atsaukt nepazīstamo gūstekni, varēja ieraudzīt tikai tukšo celli. Kad viņu ceļš veda cauri kādai pilsētai vai ciemam, puisis noskaidroja, vai tajā ir arī cietums. Ja bija, viņš nomaskējās un devās to izpētīt, tomēr Eragonam nekur neizde­vās sievieti atrast. Eragons daudzviet bija redzējis meklēšanas paziņojumus, kuros bija minēts viņa vārds un apraksts, turklāt piedāvāta arī pamatīga atlīdzība.

Ceļojot uz ziemeļiem, viņi tuvojās galvaspilsētai Urūbaenai. Apkārtne bija blīvi apdzīvota, tādēļ nevarēja nemanāmi virzīties uz priekšu. Ceļus pārlūkoja karavīri, arī tilti tika apsargāti. Pēc vairākām kaitinošām, saspīlējuma pilnām dienām viņiem beidzot izdevās nokļūt tālāk no galvaspilsētas.

Tiklīdz ceļinieki bija tikuši krietnu gabalu no Urūbaenas, viņi nonāca pie plaša līdzenuma malas. Šis līdzenums bija tas pats, ko Eragons šķērsoja, dodoties prom no Palankāras ielejas. Tikai šobrīd viņš atradās tā pretējā malā. Viņi turpināja kustēties apkārt līdzenumam un virzīties uz ziemeļiem gar Ramras upi.

Šajā laikā pienāca Eragona sešpadsmitā dzimšanas diena. Kārvahallā tā tiktu svinēta par godu tam, ka viņš ieiet vīra kārtā, taču klejojumu laikā puisis par to Murtagam pat neieminējās.

Safīra jau bija sešus mēnešus veca un ļoti liela. Viņas spārni bija masīvi: katra to colla bija paredzēta, lai celtu gaisā mus­kuļoto ķermeni un lielos kaulus. Pūķa ilkņi, kas rēgojās no žokļiem, bija gandrīz tikpat resni kā Eragona dūre, bet to gali tikpat asi kā Zaroks.

Beidzot pienāca diena, kad Eragons pēdējo reizi attina apsē­jus. Viņa ribas bija pilnībā sadzijušas, atstājot vien nelielu rētu, kur razaka zābaks pārcirta ādu. Safīra nolūkojās, kā viņš lēnām izstaipījās. Sāpes bija rimušās, tādēļ viņš kustējās vēl enerģiskāk. Jauneklis apmierināts vingrināja muskuļus. Pirms kāda laika viņš būtu smaidījis, taču pēc Broma nāves tas notika arvien retāk.

Viņš uzrāva mugurā savu apmetni un devās pie neliela ugunskura, ko abi bija sakūruši. Murtags apsēdās viņam bla­kus, virpinādams pirkstos koka gabalu. Eragons izvilka Zaroku. Murtags, to ieraugot, sastinga, taču viņa seja palika mierīga.

-    Es atkal esmu atguvis spēkus. Varbūt tu gribētu pacīnī­ties? Eragons vaicāja.

Murtags aizmeta koka gabalu. Ar zobeniem? Mēs nogali­nāsim viens otru.

-    Padod man savu zobenu, Eragons teica. Murtags brīdi vilcinājās un tad sniedza garo zobenu. Eragons nobloķēja tā asmeni ar maģijas palīdzību, kā Broms bija mācījis. Kamēr Murtags aplūkoja asmeni, Eragons teica: Tiklīdz mēs beigsim, es noņemšu burvestību.

Murtags pārbaudīja sava zobena līdzsvaru un apmierināts piebilda: Derēs. Eragons apstrādāja Zaroka asmeni, pietupās un cirta ar zobenu pret Murtaga plecu. Abu zobeni pusceļā sati­kās. Eragons atkāpās ar plašu vēzienu, dūra un atsita zobenu, kad Murtags sāka uzbrukumu.

Viņš ir ātrs! Eragons nodomāja.

Abi spēra solus gan uz priekšu, gan atpakaļ, mēģinot notriekt viens otru. Pēc īpaši spēcīgu cirtienu vētras Murtags sāka smie­ties. Viņi ne tikai nespēja viens otru pievārēt, bet arī nogura vienlaikus. Abi atzina viens otra meistarību ar smaidu un turpināja cīnīties, līdz vairs nespēja pacelt ieročus, bet sviedri tecēja aumaļām.

Galu galā Eragons iesaucās: Pietiek, stāt! Murtags apstā­jās puscirtienā un noelsdamies apsēdās. Eragons grīļodamies noslīga zemē, viņa krūtis cilājās no smagās elpas. Neviena no kaujām ar Bromu nebija bijusi tik dedzīga.

Kamēr viņš tvēra pēc elpas, Murtags iesaucās: Tu esi apbrīnojams! Es esmu mācījies zobenu cīņu visu savu dzīvi, taču nekad neesmu cīnījies ar kādu, kas būtu līdzīgs tev. Tu varētu būt karaļa ieroču meistars, ja vien gribētu.