Eragons

Viņš redzēja, ka ar svešinieci kaut kas nav kārtībā. Viņas elpa bija saraustīta un viss ķermenis drebēja nevarēja saprast, vai no aukstuma vai sāpēm. Celles pustumsā skaidri varēja saskatīt vienīgi viņas roku, kas karājās pāri gultas malai. No pirkstu galiem pilēja tumšs šķidrums. Eragons zināja, ka tās ir asinis.

38. NODAĻA Dimanta kaps

Kad Eragons pamodās, viņam sūrstēja acis un viss ķer­menis bija stīvs. Alā neviena nebija, izņemot zirgus. Nestuves bija pazudušas nekas neliecināja par Broma neseno klātbūtni. Viņš aizkātoja līdz ieejai un apsēdās uz grubu­ļaina smilšakmens. Tātad raganai Andželai bija taisnība manā nākotnē bija nāve, viņš prātoja, drūmi skatīdamies apkārt. Spoži dzeltenā topāza krāsas saule karsēja jau no paša rīta.

Pāri jaunekļa gurdajai sejai noslīdēja asara un tūlīt pat izga­roja saules gaismā, atstājot sāļu kreveli uz ādas. Viņš aizvēra acis un iesūca sevī siltumu, atbrīvodams prātu. Ar naga galu viņš kaut ko ieskrāpēja smilšakmenī. Viņš pacēla acis un ierau­dzīja, ka uzrakstījis: Kāpēc es?

Viņš vēl aizvien tur sēdēja, kad Murtags atgriezās alā, nes­dams dažus trušus. Nebildis ne vārda, viņš apsēdās blakus Eragonam.

-    Kā tu jūties? Murtags apjautājās.

-    Ļoti slikti.

Murtags brīdi padomāja. Vai tu atgūsies? Eragons paraus­tīja plecus. Vēl pēc brīža Murtags vaicāja: Man negribējās tev to jautāt tādā brīdī, taču man jāzina… Vai tavs Broms ir tas Broms? Tas, kurš palīdzēja nolaupīt pūķa olu karalim, dzinās pēc tās cauri visai Impērijai un nogalināja Morzanu divkaujā? Es dzirdēju, ka tu viņu uzrunā vārdā, un izlasīju arī uzrakstu, ko atstāji kapakmenī, taču man jāzina droši. Vai tas bija viņš?

-   Jā, bija, Eragons klusi piebilda. Murtaga sejā parādījās nemierīga izteiksme.

-    Bet kā tu to visu zini? Tu runā par lietām, kas lielākajai daļai cilvēku ir noslēpums. Un tu sekoji razakiem tieši tajā brīdī, kad mums bija nepieciešama palīdzība. Vai tu esi viens no vārdeniem?

Murtaga acis bija neizdibināmas un apaļas kā lodes. Es bēgu tāpat kā tu. Viņa balsī jautās apvaldītas skumjas. Es nepiederu ne pie vārdeniem, ne arī Impērijas. Es neesmu solījies nevienam citam kā vien sev. Kas attiecas uz to, ka izglābu tevi, man jāatzīstas, ka esmu dzirdējis baumas par jaunu Jātnieku. Tādēļ iedomājos, ka, sekojot razakiem, atklāšu, vai šīm runām ir pamats.

-    Es domāju, ka tu gribi nogalināt razakus, Eragons iebilda.

Murtags drūmi nosmīnēja. Jā, gribēju, taču, ja es būtu

nogalinājis viņus, nebūtu saticis jūs abus.

Bet Broms vēl aizvien būtu dzīvs… Cik ļoti es gribētu, lai viņš ir līdzās. Viņš zinātu, vai Murtagam var uzticēties. Eragons atcerējās, kā Broms nojauta Trevora nolūkus Daretā, un prāto­ja, vai varētu paveikt to pašu ar Murtagu. Viņš mēģināja ielūko­ties Murtaga prātā, taču mēģinājums pēkšņi atsitās pret dzelzs sienu, kuru nevarēja apiet. Viss Murtaga prāts bija nostiprināts. Kur viņš to iemācījies'? Broms sacīja, ka tikai daži cilvēki bez īpašas apmācības spētu atvairīt mēģinājumus iekļūt viņu prātā. Kas ir Murtags, ja viņam ir šādas spējas ? Domīgs un vientuļš viņš apvaicājās: Kur ir Safira?

-    Nezinu, Murtags atbildēja. Viņa man kādu brīdi sekoja, kad es devos medībās, bet vēlāk aizlaidās prom. Neesmu viņu redzējis kopš brokastlaika. Eragons pielēca kājās un metās uz alu. Murtags sekoja viņam. Ko tu tagad grasies darīt?

-    Neesmu pārliecināts. Un arī negribu par to domāt. Era­gons saritināja segas un piesēja Kadoka seglu somām. Viņa ribas sāpēja. Murtags devās sagatavot vakariņām trušus. Eragons pārkravāja savu somu un piepeši pamanīja Zaroku. Sarkanā maksts spoži mirdzēja. Viņš izvilka zobenu… un pasvārstīja to rokā.

Viņš nekad nebija nēsājis Zaroku vai arī izmantojis zobenu kaujā izņemot tās reizes, kad cīkstējās ar Bromu, jauneklis negribēja, lai cilvēki to redz. Tagad tas Eragonu vairs neuztrauca. Razaki šķita pārsteigti un sabijušies, ieraugot zobenu. Un tas vien jau bija iemesls, lai to nēsātu pie jostas. Puisis nodrebinājās un noņēma stopu, tad piesēja pie jostas Zaroku. Kopš šā brīža es dzīvošu zem zobena zīmes. Ļaušu pasaulei redzēt, kas es esmu. Man nav bail. Tagad esmu Jātnieks pilnīgi un uz visiem laikiem.

Viņš caurskatīja Broma somas, taču atrada tikai drēbes, dažus dīvainus priekšmetus un nelielu naudas maciņu. Eragons paņēma Alagēzijas karti, nolika malā somas un notupās pie ugunskura. Murtaga acis samiedzās, kad viņš palūkojās pāri trusim, ko tobrīd dīrāja. Tas zobens. Vai es varu uz to paska­tīties? viņš jautāja, tīrot rokas.

Eragons brīdi vilcinājās, negribēdams šķirties no ieroča pat uz īsu brīdi, tomēr pasniedza zobenu. Murtags brīdi uzmanīgi pētīja simbolu uz asmens. Tad viņa seja satumsa. Kur tu to ņēmi?

-    Man to iedeva Broms. Kāpēc tu jautā?