Eragons

-   Lieliska runa, nolīdzinādams ugunskura vietu, Murtags teica, taču kurp jūs dosieties? Vai tuvumā ir kāda droša vieta, kur varat paslēpties?

-    Nē, Eragons atzinās.

Murtaga acis iezaigojās, kad viņš ar pirkstu pārvilka zobena spalam. Tādā gadījumā es jūs pavadīšu, līdz būsiet drošībā. Man tāpat nav citur, kur iet. Turklāt, ja palikšu kopā ar jums, man ir lielākas iespējas tikties ar razakiem nekā vienam pašam. Tur, kur ir Jātnieki, vienmēr notiek interesantas lietas!

Eragons vilcinājās un prātoja, vai vajadzētu pieņemt palī­dzību no svešinieka. Taču viņš pilnībā apzinājās, ka ir pārāk vājš, lai pats tiktu galā. Ja Murtags izrādīsies neuzticams, Safira varēs viņu padzīt. Ja gribi, nāc mums līdzi, Eragons, paraustījis plecus, teica.

Murtags pamāja ar galvu un apsegloja savu sirmo kara zirgu. Eragons sagrāba Ledusliesmas grožus un jāja prom no apmetnes. Dilstošā mēness ragi lēja niecīgu gaismu, taču viņš zināja, ka tā būs pietiekama, lai razakiem būtu vieglāk sadzīt viņiem pēdas.

Eragons vēlējās iztaujāt Murtagu, tomēr klusēja, krādams spēkus jāšanai. Kad rīts vairs nebija tālu, Safira sacīja: Man ir jāapstājas. Mani spārni ir noguruši, un Bromu vajadzētu apkopt. Es ieraudzīju labu apmešanās vietu kādu divu jūdžu attālumā.

Viņi ieraudzīja pūķi sēžam plaša smilšakmens veidojuma pakājē, kas slējās kā milzīgs pakalns. Malās tam bija izveidoju­šās gan lielas, gan mazas alas. Apkārtnē bija vairāki līdzīgi vei­dojumi. Safira izskatījās apmierināta ar sevi. Es atradu alu, ko nevar redzēt no zemes. Tā ir pietiekami liela mums visiem arī zirgiem. Seko man. Viņa pagriezās un sāka kāpt pa smilšakme­ni, pūķa asie nagi dziļi iegrima mīkstajā akmeni. Zirgiem bija grūti kāpt, jo viņu pakavi slīdēja pa smilšakmeni. Eragonam un Murtagam bija jāvelk un jāgrūž dzīvnieki gandrīz stundu, līdz visi nokļuva līdz alai.

Ala bija aptuveni simt pēdu gara un vairāk nekā divdesmit pēdu plata, šaurā ieeja sargāja ceļiniekus no slikta laika un ziņkārīgām acīm. Alas tālākais gals grima tumsā, kas, līdzīgi tumšai segai, stiepās no vienas sienas līdz otrai.

Iespaidīgi, Murtags sajūsminājās. Iešu sameklēt malku ugunskuram. Eragons steidzās pie Broma. Safīra viņu bija noguldījusi uz neliela akmens paaugstinājuma alas dziļumā. Eragons satvēra Broma ļengano roku un noraizējies skatījās uz viņa skarbo seju. Pēc dažām minūtēm viņš nopūtās un devās pie ugunskura, kuru Murtags bija paguvis iekurt.

Viņi klusēdami paēda, tad mēģināja iedot Bromam ūdeni, taču vecais vīrs nedzēra. Sarūgtināti viņi saklāja guļvietas un devās pie miera.

37. NODAĻA Jātnieka svētība

Mosties, Eragon! Viņš sakustējās un ieņurdējās.

Man vajadzīga tava palīdzība. Kaut kas ir noticis!

Eragons mēģināja neievērot balsi un turpināja gulēt.

Celies!

Ej prom, viņš nomurmināja.

Eragon! Alā atskanēja aurošana. Viņš uzrāvās sēdus, taus­tīdamies pēc stopa. Safira bija noliekusies pār Bromu; tas bija noripojis no akmens paaugstinājuma un svaidījās uz alas grīdas. Viņa seja bija saviebta, bet rokas sažņaugtas dūrēs. Eragons pārbijies pieskrēja klāt.

-Palīdzi man viņu noturēt! Viņš savainos sevi! jauneklis sauca Murtagam, satvēris Broma rokas. Sāns nežēlīgi sāpēja, kad vecais vīrs locījās krampjos. Eragons un Murtags valdīja Bromu, līdz konvulsijas beidzās. Tad viņi lēnām aizveda savu biedru uz akmens paaugstinājumu.

Eragons pataustīja Broma pieri. Āda bija tik karsta, ka drudzi varēja just pat no attāluma. Atnes ūdeni un kādu drānu, viņš noraizējies sacīja Murtagam. Tas atnesa prasīto, un Eragons maigi apslaucīja Broma seju, cenzdamies to atvēsi­nāt. Alā atkal iestājās klusums, un viņš pamanīja, ka laukā spīd saule. Cik ilgi mēs gulējām? viņš vaicāja Safirai.

Krietnu laiciņu. Gandrīz visu šo laiku es nenovērsu no Broma skatienu. Viņš bija mierīgs, tikai pirms dažām minūtēm piepeši sāka svaidīties. Es pamodināju tevi, kad viņš nokrita uz grīdas.

Eragons izstaipījās. Viņš samiedza acis, kad sāpes atkal uzvilnīja sānā. Piepeši viņa plecu sagrāba roka. Broma acis bija plaši atvērtas, un viņš skatījās uz Eragonu ar stiklainu skatienu.

-    Tu! viņš nosēca. Atnes man vīna maisu!

-   Brom? Eragons priecīgi iesaucās, dzirdot veco vīru. Tev nevajadzētu dzert vīnu: tev kļūs sliktāk.

-   Atnes, puis, vienkārši atnes… Broms nopūtās. Viņa roka noslīdēja no Eragona pleca.

-    Es tūlīt atnesīšu pagaidi. Eragons aizskrēja pie seglu somām un kā neprātīgs rakņājās pa tām. Es to nevaru atrast! viņš sauca, izmisīgi lūkodamies visapkārt.

-    Reku, paņem manējo, sacīja Murtags, sniegdams ādas maisu.

Eragons paķēra to un atgriezās pie Broma. Man ir vīns, viņš pietupies sacīja. Murtags aizgāja līdz alas ieejai, lai abi varētu palikt vienatnē.

Nākamie Broma vārdi skanēja vārgi, taču noteikti. Labi… viņš nevarīgi pakustināja roku. Tagad… nomazgā manu labo roku ar vīnu.

-    Ko… Eragons ievaicājās.